Kruta Skuju starptīkla draugi

Ka es katru nedēļu tā dziļāk aprunājos ar vienu cilvēku, tas nozīmē, ka es varu tā runāt ar 50 cilvēkiem gadā. Vai arī mazāk, bet biežāk.

Viena no laimīgākajām dienām dzīvē - tā to nosauca Ņūkāslas United galvenais treneris Edijs Havs.
Patiesībā es šo laimi vēl nejūtu. Mums teica, ka mēs visu vispār sāksim aptvert tikai pēc nedēļām divām, un izskatās, ka viņi nejoko. Es vienkārši braukāju elektriskajā spēlē "L.A.Noire" ar mašīnu pa Losandželosas ielām, zvana trauksmes no policijas iecirkņa, uz kurām "nē, vot, ne tagad".

Prokrastinēju dimantu debesīs.

Kausa fināls ir pārvēties par kaut kādu virteni no filmas stopkadriem, vai pat vairāku filmu stopkadriem. 1996-ā gada tabula ar plus divpadsmit pret Mančestru. Džoelintons močī visu savā ceļā. Džeka Milbērna foto uz kluba sienas. Dens Bērns pamāj ar galvu, pēc kā Ārne Slots atradīs vienu no smieklīgākajām otmazkām futbola vēsturē. No lēkājošā Alana Šīrera galvas nolido cepure. Virdžils van Deiks nesaprot, ko viņam tagad vajadzēja īsti segt. Sandro Tonali atklāti demonstrē prieku bez vēlmes paralēli atraut kādam galvu. Tīkla kanālā Tyneside Life nav ierakstu, jo autorus ir vairākas reizes uzvarējis pabs - kā arī mūs visus. Tonijs Gordons tikmēr veic labāko selfiju instagramā. Karra, viņš arī Džeimijs Karragers, saka, ka tā nevar, un viss ir fufelis. Ņūkāslas kluba sekssimbolam Fabianam Šēram gandrīz līdz 90-jai minūtei vēl nav krampjos sarautas kājas. Kellehers ar neizpratni skatās gan uz Makallisteru, gan uz treneru soliņu. Hārvijs Bārnss atdod fantastisku piespēli uz Aleksu Isaku, kuram atkal tas viss ir pārāk vienkārši un elementāri, lai trāpītu kastē. Kāds no Liverpūles atdod ģeniālu piespēli uz Fredo Kjezu, pēc kuras skatāmies uz VARu, aizejam ar mikroinfarktu. Havs presenē atvainojas par to, ka no viņa spēcīgi nes, jo drēbes nesen ir naturāli izmazgātas šampanietī. Pasasti mierīgais Bruno deleģē pasaulei savu vēstījumu aizsmakušā kapslokā. Denijs saka, ka negrib iet gulēt, jo viņam liekas, ka viņš tāpat guļ. Šīrers saka, ka viņam nav paģiru, jo viņš pat nav taisījies iet gulēt.

Pamodiniet mani pēc divām nedēļām.

Noskatījos "Hayao Miyazaki and the Heron" dokumentālo gabalu (iekš Netflix). (Bet pirms tam noskatījos Away (Zilbaloža, iekš Amazon Prime), nesaistīti. Forši, ka ir pieejams.)
Nu re, "Miyazaki and the Heron" labi parāda, cik ļoti ir jāatklāj savu sirdi, un cik ļoti cieši pa naža asmeni starp realitāti un fantāziju ir jāstaigā autoram lai kaut ko tādu radītu,
un ir jāatver prāts (iekšējam) kosmosam, un cik smagi tas ir.

Interesanti paskatīties arī par to cik daudz personāži vienkārši tiek paņemti no dzīves. Un cik alegorija un metafora īstenībā ir caurredzama, kad zini par ko tas ir.

Filma ir par 7 gadu periodu. Visi vecīši. Visi mirst viens pēc otra.

Interesants fakts: otrs Ghibli režisors, Takahata, nebija animators un strādāja ar manuskriptu. Bet Miyazaki strādā bez manuskripta: uzreiz taisa story boards, un pats piedalās zīmējot animāciju. Tas, vispār, ļoti daudz izskaidro: "The Boy and the Heron" būtu neiespējami realizēt kā tradicionālu manuskriptu: pārāk daudz sirreālu un fantastisku pāreju kuras nevar aprakstīt.

***

Noskatījos arī Studio Ponoc gabalu "The Imaginary". Interesanti, ka kases ieņēmumu ziņā viņi pilnīgi izgāzās.

***

Bet rietumu (amerikāņu) animācijā man riebjas, kad kāds tā ar sažņaugtu kaklu nopūšas (pirms runāt savu sakāmo) - tāds "(sigh)" noanimēts. Nesaprotu, bet kaut kā man tas liekas slinki un lēti. Iekš "Invincible" (Amazon) ļoti kaitina.

***

Un vēl, noskatījos "The Electric State": kaut kādu glumu un zvaigžņotu parašu, ar 320 miljonu $ budžetu, daudzām super zvaigznēm, un absolūti tupu, slapja pirdiena toni. Drausmīgi papista nauda.

DELFI. Izrādās, ka teiciens "Happy wife, happy life" ir daudz vairāk nekā tikai populārs teiciens.

Protect the Gamble corp.

Īkšķu giljotīna

https://m.youtube.com/watch?si=FX2_o6SY8xyWHrM6&v=J2WP-55FLNk&feature=youtu.be

KLAUSIES SHPONGLE BĻEĢ

Labākais Vācu minimālā tehno mikss, kāds dzirdēts. Für Wolle - A Wolfgang Voigt Tribute Mix

no rīta feisbukā iepriecināja kopīraits jaunākās paaudzes klitorālo masturbatoru reklāmā ar devīzi "Šitie reāli sūkā!"

Studio Ghibli "The Boy and the Heron" ("How Do You Live?") tematiski ir par Miyazaki sāpēm un nožēlu par to, ka nav spējis rast sev pēcteci.

Straumes "Oskars", man liekas, iezvana tādu jaunu ēru animācijā, kad budžets, tehnoloģijas, kino zvaigznes vairs nenosaka daudz, bet visu nosaka režisora vīzija, rūpīgs darbs, un stāsts (story) ko vēlas izstāstīt.

Būtu interesanti, ja Zilbalodim sanāktu sadarbība ar Studio Ghibli (Miyazaki), vai Studio Ponoc (kas noteiktā veidā ir radusies dēļ tā, ka Miyazaki nespēja atrast sev pēcteci).

Straumes stāsts man sasaucas ar Miyazaki Nausicaa pasauli (jeb oponē tai), kā tāda ekoloģiskās katastrofas izdzīvotāju perspektīva - bet Straume kā cilvēcisks, nevis tehnoloģiski militāristisks (vardarbīgs) stāsts.

no noklausītām sarunām:

Kādā pasākumā divi skolas vecuma jaunieši: "Pagājušoreiz te bija visa Prāta Vētra. Pilnā sastāvā. Es viņus labi pazīstu. No Engures. Tur gan vairāk Roga, man ar viņu, nu, tā, ne pārāk. Bet galvenais viņiem ir... nu, galvenais... vokālists ar to saldo balsi... (ātri ieguglē telefonā) Reinis Kaupers!"
Viņš viņai uz ielas ar sunīti: "Piecdesmit? Piecdesmit?!!! Es dvieļus uz septiņdesmit mazgāju!"
Velosipēdists koši oranžā apspīlētā tērpā un spoguļsaulesbrillēs, šķērsojot pāreju pie sarkanās gaismas, stāsta līdzās skrienošajam mazāk košās drēbēs, bet arī spogulenēs: "Es, kad krītu, zin, ko es daru?" (tālāk nedzirdu, jo gaidu iedegamies zaļo)
Viņš un viņa skrien līdzās, viņa saka krieviski: "Ņemot vērā, Koļa, ka tava dzīve jau ir sabeigta, nu, ko es tev varu dot?" (man šķiet, ka turpinājumā viņa teica "Ja nu vienīgi seksu", bet neesmu drošs, jo biju jau pabraucis garām uz riteņa un nesadūšojos piebremzēt, lai noklausītos līdz galam)

Video, kur MMA featherweight leģenda Demetrious "Mighty Mouse" Johnson simulē citus leģendārus MMA cīkstoņus. Perfekcija. 

Pamanīju sludinājumu, kurā tiek tirgota šī grāmata. Viena no bērnības traumām - tā jebkurā brīdī spēja uzdzīt pusaudžu depresiju, atšķirot un izlasot pāris rindkopas ar jautru rotaļu un saviesīgu izklaižu aprakstiem (paredzēta pieaugušo auditorijai)

Cilvēka kvēls pienākums pret sevi ir ik pēc laika, teiksim, ik pēc 3 - 5 gadiem atgriezties atpakaļ noteiktos izvēļu/cēlonības-seku krustpunktos (fiziski vai ideju līmenī) un pārvērtēt savu pagātnes es izvēli. Darot tā, atklājas, ka uzticēties pagātnes es izvēlēm nav viedi, jo tagadnes es ir ar bagātāku pieredzi, daudz citiem skatu punktiem, kas nepastāvēja agrāk, kad krustcelēs pieņēmi attiecīgos lēmumus.

Tev ik pēc laika jāpārskata sava attieksme:
1. Pret cilvēkiem, kurus tu nesaprati vai kuri tev nepatika;
2. Pret mākslu, ko neuztvēri, nesaprati vai kas klaji nepatika;
3. Pret jebkuru aspektu, kā pārvērtēšana tev, atrodoties uz nāves gultas, varētu radīt skaidru apziņu par to, ka tu jūties ļoti laimīgs, ka tomēr to izdarīji;
4. Utt.

Jo visskumjākās dzīves ir tās, kur katru gadu, katru piecgadi, desmitgadi tu ej cauri vienam un tam pašam ceļojumam. Vieni un tie paši cilvēki, tās pašas domas, tas pats darbs, tā pati miesa. Nākotnes tu, kurš atskatīsies no nāves gultas, nebūs apmierināts ar pagātnes es neizdarībām.