Kruta Skuju starptīkla draugi

par .fi

Mana lūgšana ir - atrast veidu, kā runāt par "avotu", "aicinājumu", Dievu, if you will, - poststrukturālisma, posthumānisma laikmetā, - valodā, kuru ir uzurpējis fallo-logo-centrisms.
Lietu mazliet atvieglo tas, ka esmu sieviete, tātad, mūžīgais subjektivitātes, nesakarīguma dzinējs, orākuls un sviests pēc noklusējuma, mana valoda ir saduļķota un mainīga, tātad līdz iestāsies menopauze, tā spēs nest kaut nedaudz īstenības. (pēc tam, ja palikšu Latvijā, visticamāk, pievienošos vietējam matriarhātam un staigāšu ar maskas tipa meikapu)

es nesaprotu, kas ir literatūra un priekš kam. dzejnieku un jo īpaši prozaiķu klātbūtne šķiet tik pārpilna ar tādu pašpārliecinātu "mēs visi protams saprotam par ko ir runa khem khem (piemiedz ar aci)", viņi nāk istabā, šo te tik ļoti stumdami pa priekšu, ka gribas kliegt: beigsim izlikties, ka mēs runājam vienā valodā. beidziet izlikties, ka jūs domājat manā valodā. beidziet izlikties, ka jūs saprotat ko jūs darāt, ka esat "eksperts" un "vārdu kaldinātājs" nevis nomaldījies vientuļš izmisis bērniņš kas viens pats uzakmeņa kur uguntiņu un mēģina sazināties ar karodziņu vicināšanu un dūmu signāliem

varbūt valoda mani besī tieši tāpēc, ka es viņā pārāk daudz ielasu

"Speech fractures from lived reality, and the gap widens exponentially until it is no longer safe for the body to be: an experience of being me" (no skolas rakstiem)

Wagon Christ. Vibrants, gandrīz pilnībā instrumentāls triphops no 1995. gada Lielbritānijas. Mans pēdējo mēnešu skaņu celiņš.

labi gan

šausmas. fr iemet finiem vēl vienu + vēl
somi ar'

ko šodien darīju/daru:
1. daudz neko neizravēju, bet ir labāk, nekā bija
2. vismaz svaigs gaiss un nomierinošas krāsas
3. satiku āra kaķa tā saucamo saimnieci
4. kaķis neuzskata par nodevību, un iet savā piedošanā viņai pakaļ, kad viņa gāja ap māju
5. viņa pat sauca iekšā, bet kaķis negāja
6. palika ārā, palika gulēt pie mājas
7. pēc tam kaķi satinu segā
8. latvju hokeju neskatījos
9. pamīšus skatos somija vs france; norge vs čehija - nav stresa, mierīgi var skatītes, kā spēlē hokeju
10. lai jau spēlē

Vīrietības arhetipi literatūrā, ar kuriem es uzaugu: Cibiņš, Pastariņš, Alfons Trīcvaidziņš un Mareks Vasarraibumiņš

atbraucu nevarēt ravēt

Lai zeltu šajā pasaulē, cilvēkam no dzenbudisma būtu jāpārņem nepieķeršanās/sevis nesasaistīšana ar informāciju. Atbrīvošanās no emocionālās piesaistes. Būšana atvērtam un neieslīgt dogmatiskā pārliecībā tikai tāpēc, ka tas atbilst paša pasaules skatījumam.
Svarīgi saglabāt mieru neziņas un nenoteiktības apstākļos.

piedzīvoju Laviņu tēvu, Laviņu dēlu, varbūt izdosies aizvilkt līdz mazdēlam

Man kabatā ir kakja asinis

Riebjas ravēt. Knapi spēju. Maksimums 20 minūtes. Kā var spēt darīt kaut ko tik monotonu.

Nezāļu daudz, bet šogad gandrīz vai nav tulpju, laikam ūdensžurka apēda. Narcišu vispār nemaz, tās noteikti apēda.

Pāvesti izskatās tieši tā, kā viņi izskatās, jo, kalpojot Melu Tēvam, cilvēka vaibsti tiek sakropļoti. Sejā ir nolasāms dvēseles stāvoklis.

Vajag sasodītās lasāmbrilles, skatos, ka rakstot no telefona, kaut kādi nepareizi burti vietām

Nopirku jaunu telefonu, un tagad mani vajā mākslīgais, krāsaini midžinot.
Man no viņa neko nevajag.

nopirku jau aprīļa vidū, ieslēdzu vakar.
biedri teica, ka par jebkuru cilvēku, kas nopērk jaunāku modeli, bet pat neieslēdz, brīnītos, bet ne par mani.

Ja tu zini pedofilu un piesedz viņa "noslēpumu" tu esi pats pedofils

Modinātājs.
[Negribas celties]
Gar logu slīd mākoņi, un vienā ir caurums uz debesīm.

Klausos Lana Del Ray - Summertime Sadness un domāju - cik efektīvs piedziedājums, žēl, ka pantiņi tik banāli.

Uterovaginālā piramīda.

cilvēk, tās nav metaforas, tie ir tavas māsas un brāļi un tas esi tu pats

Īsumā par to kā laiks skrien - pirms 20 gadiem piereģistrējos cibā

For Arendt, the present Now in which she writes and thinks is marked by the fact that thinking and reality are no longer linked with one another. Thought does not withstand the shock of reality.

Faust - Jennifer (1973, krautroks). Viena no naivākajām un reizē skaistākajām žanra dziesmām.


Jennifer, your red hair's burning
Yellow jokes come out of your mind
Jennifer, your red hair's burning
Yellow jokes come out of your mind

Blue green silver yellow brown paper bag chips
Pneumatic waves

Pirms 35. gadiem, 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome, kas kalpoja kā pagaidu likumdošanas varas nesējs, pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Deklarācijā tika paredzēts pārejas periods neatkarības de facto atjaunošanai līdz 5. Saeimas sasaukšanai. Latvijas neatkarība de facto tika atjaunota 1991. gada 21. augustā pēc Maskavā notikušā Augusta puča - 3 dienu ilga neveiksmīga valsts apvērsuma PSRS, kuru pret padomju prezidentu, reformatoru Mihailu Gorbačovu 1991. gada augustā veica konservatīvie stingrās līnijas piekritēji un vecās gvardes komunisti. Augstākās Padomes pilnvaras beidzās līdz ar 5. Saeimas pirmo sēdi 1993. gada 6. jūlijā.

Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā vēlu visiem miesas un prāta veselību, kā arī pacietību un spēju piedot cits citam par sašķeļošajām domām un rīcībām. Ar vēsu prātu jāapzinās, ka mēs kā tauta pieredzam laikus, kas ir ārpus mūsu un mūsu priekšteču pieredzes, ārpus precedenta. Mēs esam paradigmas nomaiņas liecinieki. Pieredzējām pāris baismīgus pandēmijas gadus. Un šobrīd redzam, kā kopš WWII īstenotā transatlantiskā drošības sistēma tiek lēnām irdīta no iešpuses. Redzam, kā viens cilvēks, kurš ir augstākās izpildvaras pārstāvis visietekmīgākajā pasaules valstī, spēja izraisīt globālā tirgus nestabilitāti, bremzējot brīvā globālā tirgus izaugsmes potenciālu. Redzam, kā fašisma metodes un manierismi kļūst prevalentāki. Ekonomiski sliktākais vēl tikai priekšā - nestabilitāte un neparedzamība negatīvi ietekmē investīciju plūsmu - investori, nebūdami droši par nākotni, kas agrāk šķita vismaz kaut cik paredzama, pamatoti baidīsies ieguldīt, u.t.jpr. Taču šis nav stāsts par ASV vai pasauli. Šodien šis ir Latvijas stāsts.

Kas mani dara priecīgu, ir iespaids, kas rasts kopš Krievijas un Ukrainas kara - ka mēs kā Latvijā dzīvojošie cilvēki jeb latvieši sevi ir apzinājušies kā ne-monolītu grupu, bet gan kā kopumu, kas sevī ietver dažādās valodās runājošos - latviski runājošos, krieviski runājošos, pēdējā laikā biežāk arī ukraiņu valodā runājošos, retāk - angliski, poliski un arī baltkrievu, igauņu un lietuviešu valodā runājošos (neaizmirsīsim arī par romiem).

Ja mums nebūtu kaimiņš, kurš izmanto mūsu krāšņās atšķirības, lai šķeltu mūs, manuprāt, mēs spētu realizēt tiesisku un taisnīgu divkopienu valsti, kur latviešu un krievu valoda spētu pastāvēt vienlaikus kā oficiālās valsts valodas. Bet tā kā austrumu kaimiņš uzglūn ne tikai ar dunčiem, kas paslēpti aiz viņa muguras, bet ar visiem iespējamajiem ieročiem, kas notēmēti mūsu virzienā, Latvija nevar atļauties vairs flirtēt ar šo ideju, jo apzināsm, ka austrumu kaimiņš šo faktu par divkopienu valsti izmantos kā argumentu, lai šķeltu un pakļautu. Manuprāt, ja Krievija nebūtu uzsākusi pilna apjoma karu 2022. gadā, Ukrainā, tad krievvalodīgie latvieši joprojām ticētu, ka kādreiz Latvijā būs divkopienu valsts. Bet tagad viņi paši saprot, ka tas nozīmētu Latvijas kā neatkarīgas valsts galu un atgriešanos Krievijas guberņas statusā (kurš krievvalodīgais latvietis vēlas dzīvot Baltkrievijā #2?).

"Tas nav jāuztver personiski - tā vienkārši ir imperiāla vajadzība pēc t.s. lebensraum," viņi uzstāj. "Mēs vēlamies izglābt krievvalodīgos no vajāšanas! Viņiem liek mācīties valodu tajā valstī, kurā viņi dzīvo - mēs nevaram pieļaut šādu netaisnību!". Smejies vai nē, bet pēc šādiem apsvērumiem, kas pausti ilgtermiņā, var sekot aviācijas bumbu lietus. Nemaz nerunāsim par kaimiņu valsts varas pārstāvju individuāli paustajiem draudiem pēc absolūtas iznīcības (garīgi slimais Medvejeva k-gs).

Un tā cauri gadsimtiem mēs augam bailēs. Bailēs, ka viņi atkal atnāks un aizvedīs mūs prom. Manas mātes vecmammu un vectēvu un viņu bērnus (ne visus) PSRS vara izsūtīja uz Sibīriju, jo viņi bija lepni zemnieki - savas zemes īpašnieki, kuri paaudzēm ilgi saimniekojuši savā stūrītī. Un šajās bailēs mēs radām brālību ar lietuviešiem, igauņiem, somiem un pat poļiem un zviedriem. Mūsu skaudrā vēsture mūs padarījusi sīkstus, aizdomīgus. Tā ir vienojusi mūs ar mūsu kaimiņiem, darot mūs spēcīgākus.

Neskatoties uz visu, šo laiku es redzu kā baiļu laika norietu. Lielais Despots no Austrumiem kārtējo reizi atmaskoja savu patieso dabu Ukrainas kara laukos, noslaukot no zemes virsas kaut vai to pašu krievu valodas čalu pārpilno Mariupoli, kur krieviski runājošo populācija pēc 2001. gada datiem bija 89% no pilsētas iedzīvotājiem - noapaļojot sanāk ap 300 000 cilvēku. Krievijas vara netic nedz krieva, nedz ukraiņa asarām. Tā nemaz nespēj iedomāties, ka cilvēkiem sāp, ka katra nāve ir traģēdija. Viņiem tas viss ir tabulas un cipari. Un viņu misija ir skaidra kā dienas gaisma - oligarhijas varas saglabāšana cauri desmitgadēm un krievu tautas pacifikācija, manipulējot ar viņu emocijām, vērpjot realitāti tik viltīgos tīklos, ka, iekrītot tajos, izkļut būs grūti.

Postmodernajā virtuālo diskursu vidē acīgākais var novērot izspēlējamies dziļu ironiju - to, ka vislielākie despotiskās varas aizstāvji ir cilvēki, KURI PAŠI NEDZĪVO ŠAJĀ VALSTĪ, bet gan bauda miera un demokrātijas priekšrocības citur. Šie cilvēki ir līdzīgi resnajiem amerikāņu nacistiem, kuri paši neapzinās, ka viņi būtu Hitlera pirmie upuri. Despotiskais Krievijas režīms, kas savu varu leģitimizēja ar t.s. "false flag attack" - pašas varas inscinētiem teroraktiem Maskavas daudzstāvenēs, 1999. gadā, noveļot vainu uz tā brīža grēkāžiem - uz (krievijas imperiālismu) reakcionārajiem militāristiem Čečeniem un Dagiem.

Kopš tā laika Krievijā dzīvojošajiem vairs nav bijusi iespēja ievēlēt savus varas pārstāvjus. Valsts nometusi savu kariķētās demokrātijas masku un tapusi par absolūto despotiju, kur cilvēki vairs nevar paust savas domas, riskējot ar cietumsodu. Jāpiebilst, ka cietumsods tādiem cilvēkiem Krievijā nozīmē to, ka notiesātie vienkārši atsēdēs savu laiku un miers. Nē, no sargu un citu cietumnieku puses tiks pieredzētas visbrutālākās zvērības - anālas izvarošanas ar slotas kātu, elektrošoks pie sēkliniekiem, utt. Krievijas varas mērķis ir DEHUMANIZĒT un KOLONIZĒT. Gan cilvēku dvēseles, gan cilvēku prātus, gan arī kaimiņvalstu teritorijas kā to 2008. gadā redzējām Gruzijā un 2014-202X. gadā Ukrainā.

Krievijas galvenā interese ir izmantot ārpus Krievijas dzīvojošo krievvalodīgo kā socpolitisku ieroci, lai izplestos pāri savām esošajām robežām - atcerieties, viss sākas ar troļļošanu internetā. Tā tiek iesēta augsne lielām pārmaiņām. Kad ārpus Krievijas mītošais krievvalodīgais pārstās jaukt Putina režīmu ar režīmu, kas aizstāv viņa labklājību un intereses, kas Krievijā raisa kultūru, liek cilvēkiem zelt, izbūvē ceļus, ievelk sanitārās sistēmas, attīsta cilvēka dzīves vidi, vien tad mēs spēsim iedziļināties cits citā, piedot cits citam par pagātni un kopā būvēt labāku nākotni saviem bērniem.

Esmu lepns par visiem krievvalodīgajiem latviešiem, kurus Krievijas tagadējā vara ir pamodinājusi no dzīves melos un liekulībā. Un lepojos par visiem pasaules krievvalodīgajiem, kuri ir sapratuši, ka Krievijas elite ir tāda, kāda ir, jo tā simtgadēm ilgi ir apzagusi bagāto krievu tautu, turējusi to intelektuālā badā, ierobežojusi tautas garīgo attīstību, lai tā nespētu vienoties un padzīt šos zagļus un slepkavas, kas pirms divarpus desmitgadēm caur viltu pārņēma valsts varu.

Tāpēc Latvijas neatkarības pasludināšanas gadadienā es no visas sirds vēlu saticību starp latviski un krieviski runājošajiem latviešiem. Vien tā mēs spēsim sakaut ārējo varu, kas vēlas pazudināt mūsu kultūru, mūsu mieru un mūsu labklājību!

ja par ērcēm.
man parasti ērces neķeras, bet 1x viena bija, un tā inficēja ar borēlijām. forši, dabūt vienīgo ērci, un tā izrādījās sliktā ērce.
pēc tam gadu bija caureja (pēc antibiotiku kursa)

Ko vēl neatceros?
Neatceros, vai iedzēru dienas devu. Lietoju 2.5 mg bisoprolola 1x dienā, lai palēninātu sirds ritmu.

Pārsvarā visu, ko vajag, atceros.

Neizdodas attīt filmu par sajūtām 1990. gada 4. maijā.

Todien vakarā biju aizgājusi ciemos pie klasesbiedrenes, gan jau ka viņas mamma bija sacepusi bulciņas un cienāja ar kakao, bet to neatceros, vienīgais, ko atceros, ir gaisma un ēnas uz sienas viņu dzīvoklī.

Tā vienmēr šie svētki asociējas ar gaismu uz sienas.

Gaļas vilnis
Oglekļa paradīzē
Nekad nebeigsies

LSM. Katastrofāli kritusies kanalizācijas lietošanas kultūra

Atzīstieties, kurš anon pamuļķis man ierakstīja komentāru, ka man neesot laika mācīties sievišķību, jo meklēju vīru?
Kas par stulbu trolli vai trolleni.

Pilnmēness?

Vēl neiesniedzu skaitītāju rādījumus. Man patīk sadzīve. Man patīk fočēt ciparnīcu. Man patīk maksāt par gāzi. Man patīk iesniegt ciparus. Es gribētu redzēt, kādas izskatās kalorijas. Es vēlos samaksāt rēķinus. Es vēlos, lai pašapkalpošanās kasē nav jāsauc palīdzība. Es nevēlos, ka man aizrāda, ka neprotu skenēt preci.

ārā izklausās rudens, gribas pieņemt, ka pavasaris ir kaut kas maigs, bet tā jau nav. bija reiz kolēģe, kas teica, ka viņas nemīļākais mēnesis ir maijs, jo pūšot auksts vējš, toreiz pabrīnījos, bet vienmēr, kad maijā ir auksts, es atceros kolēģi.

šodien domāju par vienu onkuli, ne jau tā, ka domāju, bet iedomājos. viņš ir kaimiņienes džeks, taču viņa viņu drīz pametīs, jo viņš ir slims, un nav aktīvs, nav runa par seksuāli aktīvu, bet vispār neesot aktīvs, nekur negribot iet, jo slims. tu dzīvo, dzīvo un tevi pamet, jo slims. varbūt vnk nemīl, un nav daudz ko te domāt. tikai žēl tā onkuļa.

Iededzu sveci aizgājušajam sunim par godu, gan jau viņi kut kur pastaigājas. Nabaga dvēseles.
Vispār visas dvēseles žēl, paskaties acīs vai iedomājies, un kļūst žēl.

Vai tāda kondīcija kaut kāda. Visus žēl.

Arī nevaru, tāpēc adīju 1 džemperi 5 gadus, citas laikam kādas nedēļas laikā uzada. Izārdīt gan dažās minūtēs viegli

starp citu, es māku adīt.
vienreiz - 5 gadu laikā uzadīju džemperi, sastrīdējos ar mammu, un dažās minūtēs izārdīju.
pat cimdi 1x sanāca, bet nederēja.
šalli arī varu.

Šodien uzzināju, ka lietotāja putnupr ir deģenerāte, hihi. Cits x teica - aprobežota. Ak jel.

Pat nezinu, ko ar šo jūzerneimu rakstīt. Man likās, ka normāls lietotājs.

Ierakstīšu par sadzīvi.

Izdzēru kafiju un apēdu auzu pārslas ar saldētām, bet ūdenī atkusušām ogām.
Biju 2 darba sapulcēs.

Bakstos, jo darbā šobrīd nav intensīvs periods [nebūs ģenit.], bet tāds būšot vasarā.

Draudzenes suni iemidzināšot šodien plkst. 20.00, jums varbūt tas liekas stulbi, bet man ir sajūta, ka iemidzinās cilvēku, un nekad vairs viņu nesatikšu.

Parasta diena. Nekas īpašs. Kā parasti.

Vakarā cita draudzene uzaicināja uz Brāļu kapiem, kaut kas tur ar zvērestiem vai kas, neatceros.

Vispār neko negribas.

Pirms Oranssi Pazuzu koncerta pa priekšām tika laista grupas "clipping." mūzika. Grūti iztēloties vēl celmlauzīgāku hiphopu par šo. Gaumīgi eksperimentāls matereāls.

Viņu jaunākais albums "Dead Channel Sky", izlaists pirms mēneša - https://www.youtube.com/watch?v=csdoLseiFjo

Patiess draugs, atšķirība no parasta ierindas biedra/čoma, centīsies tevi celt augšā nevis stumt uz leju. Viņš zina, ka tu esi tu, visu savu unikālo un triviālo pieredžu kopums, vienota pakete, unikāla projekcija, kurp virsū nedrīkst projicēt sevis paša (biedra) ideālismu/filozofiju/izpratni par dzīvi un lietām. Patiess draugs alkst pieredzēt tavu zelšanu. Sarunās ar tevi viņš apzināsies, kas tev ir nozīmīgs, un pieies tēmai ar zināmu pietāti nevis reaģējot caur emociju spektru kā tāds mērkaķis, kurš nav spējīgs uz pasauli paskatīties no sava trauslā prātiņa, kas pieliets krindžu un neatrisinātām bērnības miskomunikāciju traumām.


Nevajag lēkt uzreiz no debesskrāpja. Sākumam labs treniņš ir to brīžu apzināšana, kad sajūti, ka tevi sāk triggerot kas iz biedra paustā/manierisma. Risinājums: sarunas sākšana ar biedru vai otru pusīti par to - "diez kāpēc es tā reaģēju uz X?". Sarunas sākšana: "Yo, esmu ievērojis interesantu paradumu tavā pausto ideju pasaulē - vari, lūdzu, paskaidrot, kā jāsaprot tevis teiktais X vai Y?". Galu galā miskomunikāciju pamatā nereti ir pārpratumi - verbāli pausta valoda limitē info drošticamību.

Reflekcija par savām pieredzēm jeb paturpinot iepriekšējā ierakstā rakstīto - Ja cilvēks nenodarbojas ar sevis analīzi, bet vienkārši "plūst cauri dzīvei", neapzinoties vienkāršas psihes patiesības (piemēram, to, ka sev līdz galam nevar uzticēties; neviena slēgta sistēma nav spējīga zelt) - ka, ja netiek trenēta tā pati abstrahēšanās no paša ego (trigeru apzināšanās, kas kairina ego), tad tiek limitēts tavs potenciāls vispār izprast citus cilvēkus. Kāpēc? Jo tava netrenētā psihe ir kā pudeles kakls, kas sašaurina un krietni palēlina "informācijas šķidruma" plūsmu jeb citiem vārdiem, tavs ego tevi tevi ieliek noteiktā rāmītī, kas kliedz "paredzams cilvēks".

Vai nu pieņemšana līdz kaulam, vai aizvēršanās un komunikācijas pārtraukšana. Protams, kā jau viss šajā dzīvē, šī problēma un tās risinājumi nav bināra rakstura - lietu niansētība paredz dažādus risinājumus, piemēram, caur atklātu un sirsīgu komunikāciju drauga pozitīvi-mentāla ietekmēšana, ikdienā pieturoties pie noteiktām suģestijām, kas, viņam ar emociju un loģiku atzīstam tajās pausto ideju nozīmīgumam ceļā uz pašizveseļošanos un pašcieņu. Nedrīkst aizmirst par draudzīgu, labi intonētu kritiku!

Manī ir mazs lepnums un liela sūtības sajūta - varu atzīt, ka šādā komunikācijas manierē (pašcieņas, savas telpas apzināšanās, sadraudzēšanās ar savu unikālo būtību/vibrāciju, utt) dzīves laikā uz "pareizās domāšanas ceļa" esmu uzvedis dažus cilvēkus. Reti kas mani dara patiesi laimīgu kā palīdzēšana sev nozīmīgam cilvēkam tikt pāri sevis paša (vai citu) izliktajām lamatām.

"Le bureau des légendes" samērā viduvējs pārfilmējums ar top Holivudas aktieriem, Žagaru Prigožina lomā un daudz nozagtiem ticamības momentiem

Padsmit gadus nebiju apzināti klausījies Radiohead mūziku. Uzdūros šim Kid A un Amnēzijas ekstensīvajam fanu editam. Trīs stundas un četrdesmit minūtes maģijas. Studēju "Everything in its right place" uz ģitāras. https://www.youtube.com/watch?v=xsKBxb4tWcY

Man ir tāds kaķis, kas ne reizi 7 gadu laikā nav ieskrāpējis, pat nav pacēlis ķepu, lai skrāpētu, un ar viņu visu var sarunāt. Nāk, ja pasaucu vai saku: "Ej apgulies tur, būs tev ērtāk", paklausa. Laikam domā, ka ir suns.

Ja cilvēks nepraktizē savu spēju disociēties no sava ego, viņš visu mūžu paliek bērna līmenī. Lieli, pieauguši, bet bērni savā reakcionārajā būtībā.

ko es šodien uzzināju: "Another sign of high-functioning alcoholism is someone who generally maintains an overall good sense of hygiene. They’re well groomed, and their living space, cars, and offices are reasonably well maintained."

Darbā rīta sapulce, mums otrdienās, kolēģiem no Latvijas, parasti tāda pļāpsapulce, kurā runā par neko.
Šodien katrs muld savu muldāmo, un viena kolēģe saka: "mēs, sievietes, esam radošas, uz mums balstās pasaule. mēs kārtojam, tīrām, cepam kūkas un ar prieku taisām ēst, adām un stādām puķes. jā, tas nozīmē radīt pasauli." pēc šāda teikuma kapa klusums, nenocietos, un ieslēdzu savu mikrofonu, un pateicu, ka tas nekādi nav par mani, man tas viss riebjas, nu labi, neskaitot to puķes iestādīšanu, ko pēc tam nevaru izravēt, un saucu draudzenes palīgā. man piekrita vēl viena. kas tie par stereotipiem. žurnāls "ieva" kā piesaistīt vīriešus.