Vienīgais Labais

Mocarts: "All this fires my soul, and provided I am not disturbed, my subject enlarges itself, becomes methodised and defined, and the whole, though it be long, stands almost finished and complete in my mind, so that I can survey it like a fine picture or a beautiful statue at a glance. Nor do I hear in my imagination the parts successively, but I hear them as it were, all at once... What a delight this is I cannot tell!"

Esmu tik ļoti pieradis ikdienā šķirot atkritumus, ka saskaroties ar vienu miskasti jūtos nedaudz apjucis.

Tikko kā izmantoju "Oliņ, boliņ...", lai izlemtu, ko ēst.

Lūk nospīdēja! Nākamnedēļ redzēšu gan TEED (jau atkal!), gan Miike Snow! Lieliski!

Un starp citu - būt mākoņos nav nemaz tik labi. Nu vismaz - snowojot. Man beidzās ar to, ka neatceros, kā dabūju smadzeņu satricinājumu. Bet nu vismaz bija iespēja aizbraukt apskatīties CERN pārējās dienās, kurās vairs nevarēja doties uz kalnu.

Tas īsti nebija fiziskā spēka dēļ. Protams, Konstantīns nebija nekāds Apolons. Bet tās pāris vasaras, kuras savos agrajos padsmit viņš bija pavadījis laukos pie vecmāmiņas, diendienā skraidot ar sētas biedriem svaigā gaisā, regulārās un pamatīgās ēdienreizes, uz kurām vecmāmiņa tik ļoti uzstāja, kā arī īslaicīgais periods universitātē, kurā viņš veltīja divus savas pārpildītās nedēļas vakarus salsas stundām, nebija bez rezultāta. Viņš mierīgi varētu dominēt pār sievieti vai bērnu. Ar rūpīgu sagatavošanos, viņš pat varētu pieveikt pieaugušu vīrieti, pieņemot vidusmēra miesasbūvi un nekādu iepriekšēju cīņas pieredzi.

Nē, viņš nevarētu izturēt to neizbēgamo nosodījumu viņu acīs. To riebumu, ko viņi pret viņu izjustu. Tas arī bija galvenais iemesls kāpēc viņa suns bija vienīgais, kuram nācās piedzīvot viņa fizisko vardarbību, viņa sadistisko tieksmi kādu sodīt, dominēt, apspiest. Likt kādam justies mazam, neaizsargātam, nolemtam.

Eh, latvieši, latvieši...

Lielisks resurss pareizai angļu valodas lietošanai, īpaši vērtīgs tiem, kas pieraduši interpunkciju lietot, kā latviešu valodā. Gan teorija, gan uzdevumi.

Khe-he, ērti ieguvu sev nepieciešamo informāciju www.latvija.lv. Necerēti un patīkami!

Trešdien noskatījos filmu par to kā Mērkaķiem sacēlās uz planētas un jāsaka, ka filma ir tīri skatāma. Tāda viduvēja līdz laba asa sižeta filma, ar nelielu drāmas piešprici (kaut nedaudz plakanu), samērā klišejisku morāli un labiem vizuālajiem efektiem. Kaut kas pa vidu starp labu slikto filmu un sliktu labo filmu. Īstenībā, es pat iespējams, ka esmu pārāk skarbs. Pilnīgi normāls gabals, ko uzmeklēt interneta plūsmā (torrent?), un nav pat slikta ideja noskatīties kinoteātrī, graužot popkornu un mēģinot aplikt roku apkārt kādam pretējā (nu vai tā paša) dzimuma pārstāvim.

Bet ne par to stāsts. Kaut kur (kā vēlāk izrādījās) īsi pirms filmas beigām man sieva, čukstot ausī, pasūdzējās par to, ka filma iet tik ilgi, un ka viņa otru filmas pusi laikam būs spiesta nogulēt (viņai ir šis nelāgais paradums aizmigt pat pie interesantām filmām, ko pašlaik, kad viņa strādā garas stundas un ceļas pirms 6iem, es pat ļoti respektēju). Bet uztraukuma nebija pamata - jo kādas 10/15 minūtes pēc tam filma arī beidzās, un viņa neko garām nepalaida.

Kas ir šī nelāgā pārpratuma iemesls? Tas, ka filmas reklāmas kampaņa kārdekļu (teaser), piekabju (trailer), un ekscerptu formā bija jau atklājusi mums visus galvenos sižeta pavērsienus pirms mēs apsēdāmies ērtajos kino sēdekļos. Un pavērsieni jau nebija nekādi galīgi norakstāmie - pilnīgi normāli pavērsieni (un viens no iemesliem, kāpēc sieva piekrita apmeklēt šo seansu), vienkārši viņi radīja iespaidu, ka tas ir filmas sākums, filmas premise. Un kad bijām tos noskatījušies, jutāmies, ka esam gatavi beidzot sākt skatīties pašu filmu. Bet nē - nekā viarāk nebija, izrādās.

Tā kaut kā. Man gribās, lai mani pirms filmas pakārdina, lai ir tā sajūta, ka šo vai to filmu es ļoti gribu redzēt (vislabāk tas laikam izdevās The Matrix), bet es par pašu filmas reālo sižetu (to, kas notiek daudz maz pēc pirmajām 15 minūtēm, nu labi, pēc 30) negribu zināt. Es pat negribu zināt, kā izskatīsies galvenais varonis, viņa mašīna, viņa meitene (vai puisis, vai abi), un viņa stroķis. Bija laikam lielas problēmas studijām ar Super8 (neesmu vēl redzējis, diemžēl), kad Spīlberģa un Ābrama nostājas dēļ filmas reklāmas materiāli nebija izpauduši daudzas detaļas par filmas sižetu - un kaut kādas aptaujas lika manīt, ka varētu būt problēmas ar pakaļu novietošanu ērtajos sēdekļos (bailes gan izrādījās nepamatotas).

Samērā ōsams video, kas demonstrē lielisku auto vadīšanas prasmi, un cita starpā arī pāris mačo elementus. Sākums tāds dīvains, bet iesaku visiem noskatīties līdz beigām.

Sen nebiju šitā smējies!
Arguing on Internet

Ja tā padomā, tad OCD* ir tāda pedantisma pārākā forma. Un mani pārņem paranoja, saprotot, ka esmu samērā pedantisks.

Secinājums: sirgstu gan no paranojas, gan no OCD.

Mēģinu tagad pierast celties 6os no rīta. Vismaz nākamos 4 mēnešu būtu vēlams.

Izrādās, ka salipt mušu ķērājā nav tikai multeņu varoņiem atvēlēta ekstra!

Kādam nav pieejama multiplikācijas filma "Vanadziņš"?

Ir kādam pieredze viral kampaņu plānošanā vai vienkārši online presence izveidē?

Lasot Kvantu Psiholoģiju radās interesanta doma par materiālās realitātes neesamību (tradicionālajā šā vārda nozīmē) - jeb mūsu uztveres ietekmi uz šo realitāti, un kā šo koncepciju metaforiski saprast. Pieņemot, ka ārpus mūsu materiālās pasaules eksistē garīgā, mēs varam uz šo garīgo pasauli skatīties, kā uz "eksistējošo materiālo pasauli (to, ko redzam apkārt)" un uz šajā garīgajā pasaulē esošo materiālo pasauli, kā uz "mūsu materiālajā pasaulē (ko redzam apkārt) izveidoto internetu". Un šādi skatoties mūsu materiālā pasaule eksistē/neeksistē/tiek mūsu uztveres ietekmēta tāpat, kā "internets eksistē/neeksistē/tiek mūsu uztveres ietekmēts".