Friends of Friends

Jāizmanto vecas draudzības saites ar klab.lv un mazliet jāizplata informācija arī citos kanālos. Šobrīd lasu dažādas lekcijas par digitālo mārketingu UX, lietojamību, nākas uzsūkt daudz jaunas informācijas. Digitālais mārketings un dažādas ar to saistītās tēmas kā Google Ads, Analytics, SEO nav iedomājamas bez grāmatām angļu valodā, lai arī digitālā vide strauji mainās un grāmatas dažkārt pat nepaspēj atjaunot, tomēr pamatlietas nemainās un tādēļ digitālā mārketinga speciālistam ir ļoti lietderīgi lasīt ne tikai online resursus, bet arī grāmatas. Citiem nepatīk drukātās grāmatas un izvēlās e-grāmatas to vietā, tomēr es jau daudzus gadus pasūtu grāmatas no Lielbritānijas grāmatu veikaliem un Amazon nav to sarakstā. Ja vēlies iegādāties grāmatas angļu valodā ar bezmaksas piegādi, Tev noderēs aplikācija "Books Free Delivery", kura ļauj atrast Tavu nākamo grāmatu par izdevīgāku cenu. Dažādas biznesa grāmatas, gan arī grāmatas par UX/UI jautājumiem, grāmatas vienkārši iedvesmai.

Salīdzini grāmatu cenas populāros un uzticamos Lielbritānijas grāmatu veikalos Book Depository un Wordery, bezmaksas piegāde uz Latviju un citām valstīm daudzviet pasaulē, bezmaksas piegāde ir visām grāmatām - cena, kuru redzi pie grāmatas arī būs gala cena! Bez papildu nodokļiem un piegādes izmaksām, lētāk kā citos grāmatu veikalos. Piedāvājumā ir vairāk kā 17 miljoni grāmatu.

Aplikācija nu ir pieejama gan Android versijā, gan arī iOS versijā:  Android: Books Free Delivery iOS: Bookstores.app

Galvenās iespējas aplikācijai

✓ Salīdzini grāmatu cenas;
✓ Bezmaksas piegāde visiem pirkumiem;
✓ Vairāk kā 17 miljoni grāmatu;
✓ Izvērsta meklēšana;
✓ Nesen skatītās grāmatas;
✓ Vēlmju saraksts

Ja kādu grāmatu vēlies, pievieno to vēlmju sarakstam un tad varēsi salīdzināt cenas, sekot līdzi cenu izmaiņām. Vairāk par aplikāciju uzzini mājaslapā: https://bookstores.app Ja vēlies izmantot web versiju, grāmatas vari aplūkot un salīdzināt cenas https://gramatuveikals.lv/lv/bestsellers

Kaut kad ziemā, slēpojot pa mežu, sapratu, ka gribēšu dārzā iestādīt priedi. Tāpēc, ka man tās patīk – tās nav egles, kas ir "meh, egle", tās nav fancy sudrabegles, tās nav šķidras, sezonālas lapegles, tās nav tāds paknaps kadiķis, tās nav prastas tūjas, tās ir priedes. Priede cēlusies no vārda "pride", tā ir lepna un varena. Šobrīd gan tā kā esmu atteicies no šīs domas, jo, nu, priede ir arī 20 metri uz augšu un tā gluži, protams, arī nevar.

Taču mežs man patīk, tāpēc gribēju to pievilkt tuvāk un sāku veidot dobi ar meža labumiem – mellenēm un brūklenēm – ne ražas vākšanai, neatejot no mājas, bet tīri sajūtai, smukumam un pagaršošanai. Tā kā rododendrs jau ir iestādīts un tam blakus ir arī ērika, tad turpat arī turpināju, jo visiem nepieciešama līdzīgi skāba augsne, kāda sastopama mežā. Sākumā bija doma tikai par mellenēm, taču ieraudzīju, cik smuki zaļas ir brūklenes, un sagribēju arī tās, jo mellenes ir augstākas, turklāt līdz ar ogu nogatavināšanu tās nomet lapas, taču brūklenēm ir gan koši sarkanas ogas, kas var būt lielos ķekaros, gan joprojām tumši un izcili zaļas lapas un tās arī ir zemākas, tā ka – skaists paklājs.

Tur gan jāņem vērā daži kompromisi, jo rododendram labāk patīk ēna, pārējiem gribas arī sauli, un tāpēc tas viss lielākoties atradīsies ābeles ēnā (bet ne zem tās), taču kaut cik arī saule tiks klāt.

Cik atceros, kaut kad vectētiņš arī eksperimentēja ar līdzīgu ideju, tikai viņš laikam izvēlējās domesticēt dzērvenes – dārzā bija uztaisīts mazs purviņš. Es gan neatceros, kādas bija sekmes, taču līdz mūsdienām tai vietā vairs nekā nav.

Rododendru stādīju tam paredzētā pirktā substrātā, jo tāda bija, taču pārējam tagad mēģināju simulēt meža augsni pats – izraktajā bedrē jaucu kopā smilšainu dārza augsni, rupju priežu mulču, smalku priežu mizu mulču (pārdeva kā humusu), šķeldu, ko savācu no liepas celma frēzēšanas, lai būtu trūdvielas, un skābo kūdru (pH ~3.2). Attiecības nezinu, maisīju uz sajūtām, vajadzētu būt pietiekami līdzīgai konsistencei. Ja nu kāds to grib atkārtot un ir pieejams betona maisītājs vai kas līdzīgs, tad to izmantot būtu prātīgāk nekā darboties ar rokām (ar rokām, kapli un lāpstu) – ietaupītos ļoti daudz kaloriju. Pa perimetru vēl ieliku zāliena nodalītājlenti, lai kaut cik ierobežotu augsnes sajaukšanos un skābums tik drīz netiktu izskalots ārā. Vēl plānoju to visu noklāt ar priežu skujām (tās var ērti savākt uz meža ceļiem, kur lietus saskalo) un varbūt arī ar čiekuriem. Varbūt piestāvētu arī kāds apsūnots akmens, bet vēl neesmu pētījis, kā to panākt.

Starp citu, izraktā melnzeme joprojām labi ož pēc dūņām un kā tāda, tā ka pavasarī safrēzēto zaļumu trūdēšanas process joprojām notiek. Pēc tam to smaku visu atlikušo dienu jutu.

Droši vien labāk būtu bijis izmantot smiltis, nevis smilšainu melnzemi, taču negribējās pēc tām braukt pakaļ uz karjeru. Droši vien labāk būtu bijis dobi taisīt ar nelielu pacēlumu, taču es to izveidoju zāliena augstumā – to vismaz var labot, pamazām pieaudzējot klāt. Droši vien labāk būtu bijis turpat piemaisīt klāt arī sūnas, ko pārvedu no meža līdz ar stādāmo materiālu. Vispār es to dobi biju plānojis apaļu, taču, kā mēdza teikt mana psiholoģijas skolotāja, kad kaut ko zīmēja uz tāfeles, "acumērs – sūdamērs", tāpēc sanāca piles formā. Un, kad visu biju pabeidzis, tad sapratu, ka vajadzēja vismaz par metru lielāku, citādi tagad šķiet, ka kaut kā ir ne šis, ne tas, nav līdzsvara ar rododendra izmēru un nepietiks vietas viršiem.

Nu, jā, tā kā ērika jau ir, tad tur vēl gribu iestādīt dažus viršus un varbūt brukentālijas. Lai būtu arī kas uzkrītošāks. Tie visi ir no vienas, ēriku dzimtas, taču ērikas zied pavasarī, brukentālijas pēc tam un virši apmēram tagad – vasaras beigās un līdz rudenim.

Neesmu pavisam atmetis domu par skujkociņu, bet tas vēl ir miglains jautājums. Pundurpriedes arī, cik saprotu, ir tādas uz trim, četriem metriem, tāpēc nē. Kadiķi var nesadzīvot ar bumbierēm (tā ir tur netālu), un tie tāpat izaug augsti. Es gribētu priedi, kas nekad nepārsniegtu 1.5-2 metru augstumu un vienmēr izskatītos pēc klasiskas formas priedes – stumbrs un tad vainags. Kā purvā – pieaugusi, ar daudziem gadiem, taču miniatūra.

Tā kā melleņu un brūkleņu izravēšana no meža ir tāds diezgan brutāls pasākums (to nevar saudzīgi, nu, nevar), tad man nav diez ko lielu ilūziju, ka viss sastādītais sazaļos arī nākampavasar, tāpēc es mēģināšu sēt gan mellenes, gan brūklenes. Tās taču aug no sēklām. Tām jāaug. Sēklas gan jau neviens nekad nav redzējis, jo tās ir knapi saskatāmas, taču tam jābūt iespējamam. Ātra internetu skenēšana par šo tēmu deva tādu terminu kā sēklu stratificēšana. Ko tas konkrēti nozīmē, man nav skaidrs, taču mellenēm tas ietver sēklu glabāšanu aukstos apstākļos vismaz trīs mēnešus. Atradu saldētavā maisiņu ar brūklenēm, varbūt no tām kaut kas sanāk. Man šķiet, ka lobīt ārā no ogām submilimetrīgās sēkliņas nav vērts – pat FOR SCIENCE!, vienkāršāk būs saspiest ogu pirms iebāšanas zemē. Varbūt daļu tagad rudenī, daļu pavasarī. Varbūt daļu vienkārši izbārstīt tur dobē pirms ziemas, lai būtu pēc iespējas dabiskāk.

Vēl paturpinot skābo tēmu – daļa cidoniju jau ir gatavas, dažas gandrīz paspēja pat vēl jūlijā. Pagājušajā gadā es nosaldēju lielu daļu, jo vēl oktobrī atstāju gatavināties dažas dienas (tās bija zaļas!), taču uznāca sals ar -5° un čuš. Bet šogad – gandrīz jūlijā.