Friends of Friends

vakardien sanāca draugi, ēdiens beidzās pārāk ātri, bija neliels bardaks skraidošu bērnu izpildījumā (bet viņi nebija jāpieskata!), eglīti izrotājām ar 45 bumbuļiem, es ar Ūpi nodziedāju pie eglītes dziesmiņu (ļoti aizkustinoši), daudz staigājām pa trepēm augšā un lejā, un pļāpājām un, protams, laiks paskrēja pārāk ātri. bet - pa to laiku sasniga un beidzot iestājās miers. mums ir tiešām skaista māja un vēl skaistāks lielais salons. un draugi!

// Ūpis aizmiga bez dziesmas, vienkārši noliekot galvu uz spilvena

Vienus Ziemassvētkus es pavadīju kādā mājā, kuras saimniekiem ir privāts mežs,
Un tad, kad mēs devāmies rotāt mežā eglīti, ko šie saimnieki Ziemassvētkos mežā augošu rotā katru gadu, izrādījās, ka kāds nezināms Ziemassvētku prieka kārotājs to ir nocirtis savām vajadzībām.
Domājiet ar galvu.

vakar vai aizvakar nomira vectēvs.

uzzināju to, jo piezvanīja vecāmāte (no otras radu puses; starp vecākajām radu pusēm joprojām valda kvēlojošs naids; vidējām un jaunākajām pusēm ir pohujs vienam par otru), kurai piezvanīja pavisam kreisa vecene, kura vnk visus pazīst, un lika nodot man, ka, ja es gribot iet uz bērēm, lai piezvanu viņai, šai kreisajai vecenei, un viņa man nodošot visas koordinātes. rēka! seriāls "gossip girl tiem, kam pāri 70"!

ja es, pieņemsim, taisītos apmeklētu šīs bēres, es a) sagaidītu uzaicinājumu no nelaiķa radiem, vai b) sazinātos ar nelaiķa radiem (ne kreiso veceni) pesonīgi. protams, tas ir tāds mājiens caur pakaļu, bet mājieni ir labi ar to, ka tos pilnīgi pieklājas ignorēt.

notikušajā ir divi pozitīvi momenti. pirmkārt, vectēvs nodzīvoja ilgi. vispār man visi radi dzīvo ilgi; un es arī gribu dzīvot ilgi. ļooooti ilgi. un labi.

otrkārt, man jau ir 36 gadi, bet visi tie, kas man jelkad ir bijuši svarīgi, joprojām ir dzīvi, sveiki un veseli. profit! tā, protams, viegli ir iedzīvoties maģiskajā augtsprātībā "tie, kuri man patīk, dzīvo mūžīgi".

Rīgas vicemērs Andris Ameriks (GKR) nolēmis atkāpties no amata. Par šādu lēmumu Ameriks šorīt paziņoja žurnālistiem.

Tātad viss ir ļoti slikti un KNAB ir piezadzies viņam visai tuvu?

Un tad es pajautāšu,
: Un kādas jums dakterīt problēmas, laikam pacentiņi tā pamazāk, ja no valsts jādiedelē? Man patīk uzklausīt.

Es varu iedomāties mūsu pirmo sarunu ar psihu. - Nu kā tad ir Zum? Viss labi? Vai tomēr nav gan labi?
- Nē, visu laiku kaut kādi sveši debiliķi man tiek uzbāzti, piemēram, jūs.

bijām kino, noskatījāmies Grinču, franciski, mazums pusi nesaprata. es arī pusi nesapratu. vakar vakarā mazums, kamēr es cītīgi rakstīju ziemassvētku kartiņas uz Latviju (vēlāk jau vairs nevar, šonedēļ jānosūta), izvilka franču valodas mācību grāmatu un izlocīja verbu détester - je déteste, tu détestes, il/el déteste, nous détestons, vous détestez, ils/elles détestent

mazums paliek neciešams, ja viņai piespiedu kārtā jāsocializējas ar maniem draugiem. un es apjūku, sadusmojos un palieku pasīvi agresīva, kā man taktiski aizrādīja, un izsaku trāpīgus (kā man pašai šķiet) un indīgus (kā liekas objektīviem vērotājiem) komentārus zem deguna - es viņai vakar prasu, bērniņ, kāpēc tu tā dari, un mazums vakar saka, mamm, tu man nemaz nepievērs uzmanību. tā ir tiesa, ja nāk ciemi vai, ja ejam ciemos (reti un vēl retāk), man nav ne jausmas, kā mazumam pieklājīgi izrādīt uzmanību. ņemot vērā, ka mazums nedēļu pirms tam ir bijis visnotaļ laimīgs, ka viņam neizrāda uzmanību.

vakar vakarā bija zvanījusi māsa un es viņas zvanu pamanīju tikai tad, kad bija jau par vēlu atzvanīt - dienas bez ekrāniem ēnas puses.

vakardienas atklājums puuces majas: vizuāli glīta pavārgrāmata yotam ottolenghi, sami tamimi jerusalem:
https://www.amazon.fr/J%C3%A9rusalem-Yotam-Ottolenghi/dp/2012315755/ref=sr_1_1?ie=UTF8&qid=1545025461&sr=8-1&keywords=yotam+ottolenghi - un jūs nekad vairs neskatīsieties uz dārzeņiem ar tām pašām acīm (kas reiz redzēts, to nevar tik vienkārši atredzēt). es pēdējā laikā esmu pārtikusi no true north (ar cukuru, sevišķi Latvijas brauciena laikā, un olu ēnu, kad tā padomā) un no dr McDoughal pavārgrāmatām. asinsspiediens reaģē - tas ir, kāpj.

riekstu pieni ir drausmīgi saldi.

Bija tāds moments sapulcē. Nu, ko ar mani tagad darīt? Nu ko, psihiterapeits, un viens kungs vedīšot. Esot tak man labas attiecības ar šo kungu. Nu, normālas attiecības, es teicu, pirmo reizi, kad dzirdēju, likās kā tāds pionieru vadītājs. Pie vārda vadītājs drusku noliecu galvu un pārliku, ko teikt Leiter vai Führer. Pateicu Führer, arī kungs bēdīgi nolieca galvu. Starp citu, vairs tur nestrādāšot uz pilnu slodzi. Pārāk garš ceļš, neatmaksājas.

Latvijas Banka lata naudaszīmes pret eiro pēc oficiālā pārejas kursa un bez komisijas maksas mainīs mūžīgi.

Ja nogriež čatiņu, diezgan daudz var mājās padarīt. Vismaz dažus solīšus pavirzījos uz priekšu.

no vienas puses - no janvāra algas beidzot varētu paņemt datorbeņķi. no otras - 5x5 plaukts un gultas rāmis ar matraci ir prioritārākas lietas. abas izvēles maksā 203 eur katra. ja man alga būs tāda, kādai tai būtu jābūt, tad par pārpalikumu varētu ēst griķus, bet istabā būtu kārtība un būtu uz kā sēdēt. ak jā - vēl jau vajag otru galdu. bet tas var pagaidīt.

https://www.ikea.lv/lv/products/dzivojama-istaba/plaukti-un-plauktu-kombinacijas/atverti-plaukti/kallax-plaukts-balta-art-70301537
https://akracingeurope.eu/product/ak-k7012-bb/

sāku domāt, vai tiem sludinātājiem, kuri baznīcā vecmammai pirms ilga laika iestāstīja, ka viņa ir slima tādēļ, ka esam neticīgi, nav daļēja taisnība. viņas slimība saasinās, kad viņa uztraucas. uztraucas viņa par mums. uztraucas par mūsu neticību, par baznīcas neapmeklēšanu, par grēkošanu. viņa grib mūs paglābt, un viņai it nemaz neizdodas.

viņa sēž pie galda, pār to nolikta nūja, krēsls čīkst, seja viņai noslīdējusi. dāvjānīti, vai atceries tēvreizi? vai tu varētu vakarā pirms gulētiešanas par mani palūgties? kad par mani palūdzas, man paliek vieglāk.

esmu par to domājis. esmu domājis par aiziešanu uz baznīcu, par svecītes nolikšanu un palūgšanos. es zinu, ka tas nedarbotos. tas darbotos tikai tad, ja es viņai piezvanītu un pateiktu, kur esmu bijis. un šī ziņa, pat ja nedarbotos, viņu vismaz iepriecinātu. tas jau būtu kaut kas. es varētu arī samelot, ka esmu bijis baznīcā, bet to es sev nespētu piedot - ka viņas dēļ nevaru izdarīt pat tik daudz. atzīt viņas pasauli.

manai realitātei ir jāpiekāpjas viņas realitātei, ja viņai vēlu labu.

tēvreizi noskaitīju. nepiezvanīju. mēģinu saprast, vai tas nozīmē, ka ticu.

es zinu, ka neko nezinu, un ka citi arī neko nezina.

piparkūkas un viss, kas piparkūkains, acīmredzot ir tas, pie kā es salūstu un sāku mēģināt taisīt no-refined-sugar receptes (nu, mēģināt tādas atrast starp visām no-gluten paleo vegan whole grain lietām, jo nu džīz)

pagaidām ir pārāk piparkūkaini kēksiņi, kas reāli muti dedzina laukā ar visām tām garšvielām

Joprojām domāju, ko darīt ar egli.
Duksim egles bija vienaldzīgas. Pirmajā gadā centās to vairāk iepazīt, bet pārējos gados tik vien kā apakšējos bumbuļus varēja noņemt.
Ar māsiņām pat nezinu, ko darīt. Puša varētu būt ļoti uzmācīga egles iepazīšanā. Trišai pietiktu enerģijas tajā regulāri rāpties. Bet man paranoja - bail, ka skujas sarīsies abas.
Nezinu, ko darīt. It kā gribas egli, bet negribas, lai tā visu laiku būtu jāpieskata.
Izdomāsim vēl.

Rimi regulāri sabojā noskaņojumu. Vispār jebkurš veikals, kurā iepērkoties pie kases preces cena nesakrīt ar ar cenu uz plaukta. Bet tāpat - šodien apgādājāmies ar pannu un katlu inducenei. Tagad jāsāk no jauna mācīties gatavot ēst.

Mīļās feministes! Vai jūsu īpašumā ir šis?
https://www.kurpirkt.lv/cena.php?q=burku+attaisāmie
Ja ne, jums to vajag.
Kopš vīramāte, stipra un neatkarīga sieviete, ar gudru ziņu man uzdāvināja šo...gadžetu...? (dzeltens, EUR 1.98, lai gan tas bija sen, noteikti cena bija vēl latos), es jūtos par 15% neatkarīgāka sieviete. Nupat lepni un neatkarīgi atvēru Latgales salātus. Un izēdu.

Bērns šodien Tartu dabūja savu pirmo bleķi. Jopcik, es gandrīz apraudājos.

Forši ir izjust uz savas ādas stazi, gestapoviešu un Kristus skolnieku varaskāri un augstprātību. Un tad vaimanā, ka bērni viņiem nedzimst. Kā lai dzemdē, ja piespiedu kārtā vecākiem jālēkā, kā jampampiņiem apkārt un ja nepildīs visas bērna vēlmītes un kaut kas soctantēm un onkuļiem un skolotājiem neiepatiksies, tā savāks un sāks audzināt jaunus stazi un gestapo skolniekus.

bijām mēs trīsstāvu mājā, viss ņigu ņegu - bērni, kucēns, kaķēns, foajē putniņi čivina, es viņam saku 'zini, mums dāvina akvāriju' viņš smejas un saka, nu ja, mēs JAu ar putniem, tad jau viens akvārijs šur vai tur pa lielam neko nemaina
tā es sapratu ka tas ir sapnis. par spīti tam, cik zīdainas bija tās koka margas, medainas koka grīdas, smaržoja pīrāgi pagrabstāva plītī un viss bija taustāmi un īsti.

Makgaivera līmlenta ir pasaules mērogā svarīga. Svarīgāka par pašu Makgaiveru, man šķiet. Makgaivers darīja pats savus darbus, bet Makgaivera lenta palīdz arī citiem darīt viņu darbus.

Makgaivera lentas parastā krāsa ir pelēka. Tādā es to pirmo reizi pirms daudziem gadiem ieraudzīju, un tādā to visbiežāk var redzēt arī veikalu plauktos.

Bet reiz es nopirku sarkanu Makgaivera lentu. Tādu, kas līmē un ļauj lepoties, ka līmē. Tādu, kuras līmējuma pēdas ir nevis kaut kas, ko neveiksmīgi censties noslēpt kopējā ainavā, bet gan izcelt un uzsvērt. Tādu, kas amatnieciskās “kā sanāk, tā būs labi” samierināšanās vietā liek mākslinieciski mērķtiecīgo deklarāciju, ka šis ir tā, kā tam allaž jau no paša sākuma bija jāizskatās.

Sarkanā Makgaivera lenta man pazuda. Nevis beidzās, bet pazuda laika pārmaiņu putekļu aizsegā kā pirtnieka Anša vērdiņš; kā mīlestība; kā jēga. Nez kurš un ko ar to pēc tam līmēja? Un nekad es veikalos sarkanu lentu vairs pēc tam neesmu redzējis. Lielākoties tur ir pelēkās, bet arī melnās.

Ņemu melno.

Ak gada nobeigums.
Tas aizņemtākais, pārdomu par dzīvi pilnais, vientuļais, sasodītais gada nobeigums.

Laiks savilkt galus.

Kas šogad ir noticis?
1. Jaunā gadā janvārī vēmu. Tā kā gads sākās labi.
Gads sākās ar dažiem citiem labumiem arī - ieguvu divus paaugstinājumus amatā, pirmo reizi aizgāju pie psihiatra.. un tas arī viss.
Neilgi pēc kolēģa aiziešanas no darba biju palicis par vienīgo cerību uzņēmumā pārņemt komandas vadītāja apmenti. Kā jau persona, kuras pienākumos ielipa cilvēku un resursu deleģēšana, lai laikus paveiktu veicamos dienas darbus, ne reti paliku strādāt pa 12-14h dienā. Sākumā bija grūti, bet pēc pāris nedēļām tā jau sāka palikt par normu. Reizes, kad nevajadzēja kavēties darbā šķita nereālas, teju vai garlaicīgas. Nevarēju atrast sev vietu, jo biju pieņēmis tik augstus apgriezienus. Īsajā brīdī, kamēr biju komandas vadītājs, pirmo reizi mūžā pieņēmu lēmumu kādu atlaist. Nebija jau slikts darbinieks, tikai pļēguroja ar cilvēkiem ar kuriem nevajadzēja, rezultātā pats nolēma savu likteni, kuram man tikai nācās pielikt punktu. Tas bija savādi, es pat nejutos slikti.

Pēc pāris mēnešiem viens cits kolēģis nolēma mainīt darba vidi un izvirzīja mani kā primāro kandidātu ieņemt viņa vietu. Pēc mēneša jau parakstīju lēmumu par paaugstinājumu amatā, tajā pašā ko šobrīd vēl ieņemu. Man ir jāteic, kaut arī mūžam esmu baidījies no papīriem un vadītāja lomas, kaut arī oficiāli neesmu vadītājs, man tīri labi patīk. Cilvēku deleģēšana, problēmu risināšana, plānošana un žults dzeršana. Manuprāt esmu diezgan labs grēkēdājs.

Kas gan nebija tik labi, darba apstākļu dēļ biju spiests neierasties uz drauga jubileju. Tā šogad bija pirmā reize, kad viņu pievīlu.
Otrajā, kaut arī sen biju solījis, ka ieradīšos, jau atkal atteicu. Šoreiz gna ģimenes apstākļu dēļ, kas iespējams bija vai nebija mana vaina.
Sapratu, ka trešo šādu gadījumu nepieļaušu. Biju ļoti nomākts un, šo ģimenes apstākļu dēļ, jutos, ka gribu visu izbeigt. Tā arī uzrakstīju, ka vairāk viņu nepievilšu.

Aptuveni pēc mēneša, uzņēmumā kurā strādāju notika liels, svarīgs pasākums. Protams, uz ko tādu nevarētu neaiziet. Uzvalks (kas man gan ir saglabājies kopš 12. klases izlaiduma un vēl der) un balle (tāda, uz kurām nekad vēl nebiju bijis).
Es aizgāju un pamettu to pēc aptuveni 2 stundām. Ļoti gaidīju šo pasākumu, cerēju, ka tas būs kas satriecošs, tāds kas paliks atmiņā. Atmiņā, protams, palika. Tikai nevis kā kaut kas fantastisks, bet gan kā neaprakstāma vilšanās. Iepriekš jau rakstīju, ka nekad neesmu juties tik vientuļš un nevietā. No tā brīža dzīve vairs nešķita nedz viduvēja, nedz pieņemama, bet novēlās pa spirālveida kāpnēm līdz tumšākajam bezdibenim.

Nespēdams vairs to paciest, vērsos pēc palīdzības, kura man tik sen jau tikusi ieteikta. Pirmo reizi mūžā aizgāju pie psihiatra. Tā bija savāda pieredze. Samaksāt cilvēkam kurš uzklausīs tavas bēdas un ik pa laikam ieteiks ko darīt. Saka, ka psihiatrs var būt tavs tuvākais, labākais draugs, tavas pirmās patiesās attiecības, kurās nav pamata neko slēpt. Kaut kādā mērā tā arī ir, jo psihiatrs nav ieinteresēts saviebties, kad tu pasaki, ka ienīsti mazus pingvīnus un labprāt tiem iegremdētu āmuru to mazajā galviņā, pretējā gadījumā viņš pazaudētu klientu. Tas bija pirmais cilvēks kuram esmu pateicis visu kas man bijis prātā, savu saprātu, neprātu, loģiku un arī debilismu. Un, protams, tā pat kā visās manās attiecībās ar cilvēkiem - es izgaisu.

Tam visam pa vidu, esmu saticis jaunus un interesantus cilvēkus, trīs, no kuriem man šķiet pat ļoti simpātiski.
Viens, no kuriem, šķiet mani ienīst.
Otrs, jau aizmirsis un dzīvo savu dzīvi.
Trešais, ir tas "sketchy" tips, bet man nebūtu iebildumu.
Ja tikai es nebūtu tik bezjēdzīgi sekls, kad runa ir par sievietēm, iespējams šobrīd nerakstītu šo gada atskatu un, tā vietā, izbaudītu svētdienas vakaru kaut kur ārpus mājas, patīkamā sabiedrībā.

Šogad ir palikuši vēl tik trīs lieli notikumi, pirmais - sociāls pasākums ar kolēģiem, otrs - darba pasākums, no kura es nezinu ko sagaidīt, iespējams dabūšu pa galvu, iespējams ne un trešais - Jaunais gads, doma par kuru mani tik ļoti grauj, ka nevaru vien sagaidīt, kad pienāks 2. janvāris.

Tagad, kad pienācis gada nobeigums, nevarēju neatskatīties uz notikumiem kas bijuši.
Esmu iegrimis pārdomās par saviem apstākļiem, panākumiem un zaudējumiem.
Pārskatīju Bookfeisā (kurā manis nav) skolas biedru un paziņu profilus - tajos redzamās bildes, viņu ierakstus. Nevar nejusties mazvērtīgs, kad redzi cilvēkus no pagātnes, kas tik daudz savā dzīvē ir sasnieguši. Un galvenais, sasnieguši to visu bez tevis.
Ak tu mazvērtīgā nevienam nevajadzīgā būtne, atoms, šai neizmērojamā visumā.

Pavasaris. Pirmā reize, kad iesit galvā tas gaiss. Varbūt vēl ir slapjdraņķis, varbūt jau ir sākušas spraukties lapas, bet tas pirmais gaiss vienmēr iebelž identiski. It kā viss sāktu kņudēt, un it kā tu esi ārkārtīgi laimīgs un nelaimīgs vienlaikus. Varbūt vēl zeme tikai sāk atgūties, viss rādās rūsas krāsās, tikmēr vēl ir ok. Kad viss sāk zaļot, tad gan ir pizģec. Tu saproti, ka tas ir skaisti, bet tāpat nespēj to panest. Nepanesams - tu šaubies, ka būtu kāds labāks vārds, kas raksturotu pavasari. Un tomēr tas viss normāli griež, īpaši tas pats, pats pirmais gaiss. Tu nezini, cik vēl daudz tādu būs priekšā, bet vismaz ir vēl šis. Drīz būs terases un kokteiļi uz tām. Pirmais BBQ. Protams, pienākumi jau nekur nav pazuduši, iespējams, ka tu vispār iepriekšējā naktī esi gulējis tikai divas stundas šo pienākumu dēļ, bet tagad jau uz ielas, saule spīd acīs un tas viss, par spīti visam, prien. Gada sākumā tu loloji ilūzijas par to, cik savākts būsi, bet tagad tu esi iztecējusi kā lēta dekoratīvā kosmētika, un visas maņas pulsē kā neirotiska lampiņu virtene uz midžināšanas režīma, turklāt dažas spuldzītes strādā, bet dažām kvēldiegs jau pušu. Pirmais vakars, kad esi uz ielas un tev nesalst. Pats trakākais, ka arī tumsā pavasaris ir pavasaris. Pleiliste zem attēla.

Ja nu kādam noder, te piparkūku recepte.
http://klab.lv/users/bozena/130044.html#cutid1

Medus vietā es pat ieteiktu ņemt iesala ekstraktu. Medu var mazliet. Ar iesala ekstraktu mīkla ir paklausīgāka.
Un nekādas izvirtībad ar miltiem. Ņemiet Normālus Miltus.

mācīties anatomiju īstenībā ir ļoti interesanti. downside ir tas, ka jāmācās arī par to, kas var noiet greizi.
tā šorīt rītu iesāku lasot par baktēriju, vīrusu un sēnīšu izraisītām ādas un nagu slimībām. agrāk nebūtu iedomājusies, ka varētu labprātīgi gūglēt, kā izskatās impetigo, cirpējēde, furunkuli, utt.
motivēju sevi, ka, jo ātrāk izurbšos cauri, jo ātrāk varēs sākt kko patīkamāku.

šodien ir tāda svētdiena, kurā ļ, ļ noderētu BirdPen koncis. also, kad es precēšos ar Dave Pen, emm, nu. tur divas lietas 1) neapķiķināties ceremonijas laikā, kad sauc viņa pilno vārdu, 2) after I'm going to walk him down the isle to the stage, then he picks up his guitar and the gig starts and we're on, baby!

šodien 40 dienas.

no saņemtajiem "turies" man ir mierinājumvārdu tops, kura pirmajā vietā ir tas, ko tikko man teica viena 80-gadīga pareizticīga dāma, bijusī Chanel kosmētikas lūpukrāsu veikala īpašniece Ziemeļkarēlijas mazpilsētā -

"time gives, time takes"

Dzīves pirmajā pusē cilvēki ir kā sūkļi, kas caur sevi filtrē pasauli, kas tos ietver. Caurumiņi ar laiku aizpildās ar to, kas paliekošs un vērtīgs. Tie, kas saņēmuši daudz glāstu, tad paliek par siltiem, apaļiem, gludiem akmeņiem. Citi turpina palikt par puscietiem sūkļiem un, ja pārāk pietrūkst nogludinātāju, tad, lai ar tādu piesūktos, aiztec uz veikalu pēc dzēriena.

2 dienas mājā bez darba un ar tv. jūtos pilnībā deģenerējusies.

ļoti fanoju par Deiviju no Ērkšķu 1.sezonas (rip)

no kristietības novērsos pirms 10 gadiem, džeku dēļ.
es nejutu, ka man tur, tajās draudzēs un attiecībās, būtu vieta kā "cilvēkam", kā Patiesības meklētājam un pārdomātājam. man bija kādi 18-24 gadi un apkārt bija daudz cilvēku, ar kuriem es biju emocionāli saistīta dažādās formās (ne obligāti romantiskā un ne jau ar visiem reizē), un es visās šajās attiecībās agri sajutu, ka no manis gaida kaut kādu "sievas" attieksmi, ka es ar savu pārāk nemierīgo prātu neesmu tāda sieva, kā Dievs ir teicis, kādai ir jābūt Bībelē, ... sajutu kaut ko tādu, ka man tuvi cilvēki it kā noniecina manus jautājumus un autentiskos pārdzīvojumus attiecībās ar Dievu; ka man pie tiem vajadzētu nonākt pastarpināti, ar paklausības starpniecību, kas nozīmē - ar garīdznieka, vai vīra, vai teoloģiski izglītota vīriešu kārtas drauga starpniecību. un ir cilvēki, kam tas der, kuru dzīve ir tāds sirdsskaidrs ceļš, bet mana dzīve ir jau bērnībā sabojātas, pazudinošas sirds ceļš, ar radikālu neuzticību jebkādām autoritātēm un vienlaikus alkām pēc tām. es zinu, ka es vienmēr stāvēšu pēdējā rindā.
tagad domāju, ka Kristū nav ne sieviešu ne vīriešu, ka kristietība tas kaut kādā ziņā ir Patiesais Feminisms, jo mūsu būšana dzimumiem paliek daudz virspusējākā realitātes līmenī. man vajadzēja ilgu laiku, lai to saprastu. jo esmu pārjutīga pret nosodījumu un noraidījumu un tas man traucē pašai domāt savas domas. mani priecē tas, ka manī iekšā ir izveidojusies tāda vieta, kur es esmu kā veca sieva, kam par visu nospļauties. lai arī vienlaikus tajā virspusējā, fiziskajā līmenī, es varbūt esmu daudz jaunāka, nekā biju jaunībā.
starp mani un Kristu bija daži pārpratumi, bet tagad viņi ir atrisinājušies.

manā pateicību sarakstā ir tas, ka man beidzot ir mentori, pēc kuriem esmu lūgusi daudzus gadus. šis ir no sērijas "tas, ko nevar uzzināt internetā". lūdziet pēc mentoriem, ja jūs kaut kas profesionāli vai garīgi interesē. 2-3 no tiem ir šeit, Somijas laukos, viens ir internetā, un viņš man palīdz (atkal) saprast kristietību.
un viņš man raksta tā:
"Diemžēl arī baznīcā bieži cilvēki izmanto labi ieeļļotos vainas un vainošanas un nepareizības ļaunos ietekmes instrumentus, lai kontrolētu cilvēkus viņu vājībās un dvēseles ievainojumos... bet patiesībā tā ir apvērsta - perversa kristietība, kam nav sakara ar Kristus žēlastību. To izmanto, jo tā darbojas, bet tā neved uz atbrīvošanu un prieku".
"Mums Dievs nav devis tiesības tiesāt un nosodīt nevienu, ne sevi ne citus. Ar to jācīnās. Ja Dievs mūs pieņem kāpēc lai mēs sevi un cits citu nepieņemtu.

"This is really going to be sliding all the way up to "Don't like it? Build your own internet!"* isn't it?"
"From Alt-Right to Alt-Finance, when is Alt-Government?"

zirgs ir smieklīgs. Kā izrādās, man ir gan + ,gan - redzes traucējumi, kam it kā vajadzētu izlīdzināties, bet beigās traucē abi. Arī astigmātisms ir mums visiem, bet man tas traucē. Tas viss man traucē, jo man ir darbs, kurā nogurst acis.
Optometriste man gari un plaši stāstīja, kas tieši man traucē, lietojot prefesionālo leksiku un slengu. Sapratu, kā jūtas parastie mirstīgie, jo lielāko daļu laika māju ar galvu un teicu jā, jā, jo pilnīgi neko nesapratu, izņemot acu daļu nosaukumus. Ārstiem parastajiem neviens neko šitādu nestāsta.
Tas savukārt mudināja atrast grāmatu Skills for communicating with patients.
Lai nu kā. top brilles.
Brīdī, kad optometriste pēc 40min ņemšanās salika visas lēcas, es sāku smaidīt tajā very silly smile, kad esi vienkārši priecīgs. Un viņa runā un runā, bet zirgs smaida, jo beidzot bilde ir kā vajag un uz to brīdi neko vairāk nevajag.
ā, un ja tev ir gan +, gan -, tad tev nav diagnoze. redzēt pareizi tu nevari, bet nosaukuma tam nav :D vai esmu disease mongerer? dodiet man diganozi, nevis faktu, ka workaholisms čakarē tavu veselību ;)

nevajag arī aiztripot kaut kādā apsēstībā pašam ar savu hipersensitivitāti

šī vieta, kurā notiek visa tā mūsu ņemšanās lai nodrošinātu sev safe space, taisnību starp vīriešiem un sievietēm, kvalitatīvu mākslu, un lai neviens nekāpj uz galvas, nerada sliktus vaibus, lai nesagādājam paši sev apkaunojumu, kur notiek arī valoda, mājas kārtošana, naudas pelnīšana, deitošana, tas ir tikai virsējais realitātes līmenis. tajā nerodas ne cēloņi, ne sekas. tāpēc man gribējās pateikt, ka viss ir nieki. ka te, mūsu vidū, nerodas ne cēloņi ne sekas.

Palaidu kolēği svarīgos datumos, viņa man uzdāvināja končas, kuras neēdu. Izejot pastaigā, atstāju tās manas dzīvojamās mājas kāpņu telpā uz palodzes. Nākot atpakaļ, to vairs nebija, bet bija veselības žurnāli. Tieši tas, kas vajadzīgs, ja par "raganu" mācās. Smaidu.

Tā kā piparkūku mīkla ar jopcik pilngraudu miltiem ir un paliek nožēlojama īstas piparkūku mīklas parodija un Līziņai šon jāiet ciemos uz Kurās tur Adventes meistarklasi, vienos naktī tika pabeigta Mīkla 2.0, īstā. Nu tur ir viss beidzot, smarža, garša un konsistence. Līziņa varēs rullēt mīklu ar augsti paceltu galvu.
Un sviesta vietā izmantoju šito:
https://www.ceres.at/produkt/ceres-100-kokosfett/
Riktīgi labs un mīklā labi uzvedīgs produkts. Tikai 2x dārgāks kā sviests.

mērfijs, cūka, nesnauž.
dienā, kad izlem mierīgi no mājām pastrādāt, jo veselība pieklibo un tāpat darbā tāds tukšāks un mierīgāks...sūdu bija! VISI zvana ik pa desmit minūtēm, visiem kaut ko vajag, kam jēpastu, kam vienkārši mutisku apstiprinājumu..
a man gribas mierīgi sadrukāt drukājamo un pagulēt.

citās ziņās - mums nav plānu šogad svinēt jauno gadu. iepriekšējos gadus vienmēr bija ballīte mūsmājās, bet šogad tā sanāk, ka visi draudziņi kur nu kurais prom, un mēs ar vīru pārdienas atpakaļ pēkšņi sapratām, ka esam divi vien. labi, ir varianti pie citiem draudziņiem, bet tur notiek laulībšķiršanās [vismaz uz to pusi lietas bīdās nu jau kādus dažus mēnešus] un tad visas tās drāmas, ar kuru tad tur drīkst draudzēties, lai otru neapvainotu utt. tiešām, nebiju domājusi, ka kādreiz būsim tādā situācijā. mēs tādēļ izvēlamies neieņemt nevienu ne otru pozīciju, kas nozīmē viņu jaungada bārbekjū mēs nieradīsimies.
esam nosliekušies drīzāk uz viena restorāna apmeklējumu, kur arī ir jaungada programma un tā. redzēs, laiciņš vēl ir. un ja biļetes nebūtu kosmoscenās, un viesnīcas būtu vēl dabūjamas, tad noteikti kaut uz trim dienām uz Beirutu aizskrietu. bet nu...

šajā dzīvesvietas etapā dzīvojam bīstami tuvu labietim. tāpēc nav nekāds brīnums, ka brokastīs ir roltons un lenteņu kāvējs.

Parīzes Mariannas un policistu skatieni

Mariannas

Visi tie, kuri sāk ierakstus, ar "Šis gads bija..." - vai viņiem tiešām gads jau ir beidzies? Viņus nevajā brēcošu erīniju un nažus mētājošu stimfalīdu spārnotie pūļi? Viņi ir nodevuši visas gada atskaites un pārskatus, noviltojuši visus nepieciešamos parakstus uz dokumentiem, izmēzuši visus Augeja staļļus, un tagad laiskojas klubkrēslā, sūkdami karstvīnu un skatīdamies kaut kādu ziemassvētku pornogrāfiiju, lai gaišs miers ielīst dvēselē, ja?
Izbeidziet! Šim gadam vēl pieder puse mēneša, tam ir visas tiesības vēl divas nedēļas knābāt jūsu aknas un likt jums atspiesties no grīdas!

sīkumiņš vēl sutina. es blēdos ar kompjūteru. pēc tam iešu dušā, cepšu pankūkas un mācīšos spāņu konjugācijas.

kaķīts visu nakti suta man zem segas

padzeršu tēju