Friends of Friends

For a long time, people have been saying, ‘Oh, but one person cannot change anything’, but that’s just propaganda that tries to stop people from making proactive decisions.

Smaller human populations are neither a necessary nor sufficient condition for biodiversity conservation.
Consumption patterns, largely from developed economies is a major driver of biodiversity loss.

https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0006320722003949

Mitincināšana

interneta nejaušību dievi nolēma, ka man šis rīts ir jāsāk ar deputāta Jencīša sektas video. Ja nu jums arī pārāk labs noskaņojums, te var pabojāt, klausoties, ka liberāļi jāsit tā, lai paliek "asiņaina sloksne" vai "sieviete bez vīrieša ir absolūta nulle". 

Kāpēc šobrīd tiek vainotas vakcīnas, ja visi dati liecina par to, ka tieši COVID izslimošana rada paliekošas sekas veselības stāvoklim? Bieži smagas un ilgstošas.
Tiešām tas ir tikai dažu pošmīžu haips, kurš rada sajūtu, ka daudziem ir pārliecība, ka ir kāda milzu mistiska sazvērestība un manipulēšana ar datiem globālā līmenī?

Terapeite pirmajā tikšanās reizē teica, ka es atstāju silta cilvēka iespaidu. Un es nevaru beigt par to domāt. I've been called hot, bet that's not the same, hehe. Es sev ar visu ko saistos, bet ne ar siltu, es jūtos pārāk tīģerīgi lecīgs un ar asiem stūriem, kas nav slikti. Vienkārši- citādāk.
Vēl man ieteica aiziet pie psihiatra un noskaidrot, vai man nevajag medikamentozu palīdzību ar ikdienu. Man liekas, ka šobrīd nevajag, turos šobrīd pie savām mazajām lietām, joprojām ir inerce iet ārā, gatavot ēst, gribēt lietas. Bet vispār man ir bail, ka es tur aiziešu un tāds grumpy onkulis man teiks- akdies, bet ko Jūs šeit esat atnākusi, Jums taču viss ir kārtībā, Jūs vienkārši esat ... es nez, slinka?! Vai ka šis ir human condition un tā ir un vienmēr būs un nekas nebūs citādāk, tā ir tā pieaugušo dzīve, nevis depresija, ja! Get over it!

Citās ziņās dīdos un dricelējos par to, vai man nākamnedēļ vakarā vajag braukt uz Mālpili skatīties Kalendārs mani sauc. Es ļoti gribu redzēt izrādi, bet es neesmu droša, ka manam pirmajam garajam braucienam jābūt tumsā, uz nepazīstamu vietu, pīķa stundā. Es gan varētu braukt agrāk un tad sēdēt mašīnā VISAS stundas līdz izrādei. Hmm, hmm, vispār laba ideja, jo pietiktu jau ar stundu agrāk izbraukt. Ha, fuck yeah!

Man ļoti patīk šis gaidīšanas laiks, kad pavisam, pavisam drīz būs pavasaris, sapņot par to kā es saulē sēdēšu hamokā, vedīšu puķu stādus balkonam (ko droši vien nedarīšu, bet man patīk sapņot par zaļu balkonu), kā saule spīdēs acīs, kā es no rītiem braukšu peldēties jūrā. Nu labi, man vienkārši patīk sapņot, not much into that šeit un tagad :)

30 JUN

5 sek. Nepaspēju noreaģēt. No sākuma mazliet satraucos, tad izdomāju, ka droši vien būs pludmale un tad kalns, sapriecājos un lēnām devos ceļā. 20min papētīju kartes mašīnā un sāku lenām kāpt. Kaut ko laikam biju sadomājies, jo liekas, ka pēc Vroclavas viss ir tik skaidrs. Un arī 17.01 - jā.
Neko neredzu, bet turpinu skatīties.

Kāpiens bija skaists - bieza migla, vējš, tik redzamība apm.25-30 metri. vietām kā Mušu kalns, vietām purvs un izskalota, akmeņaina, moču izbraukāta stiga. Fonā visu laiku varēja dzirdēt šaušanu.

Dienas lielākais prieks un pārsteigums - sencis piedāvāja uzlikt Stellai vējstiklu. Esot garlaicīgi. Tikko pasūtīju, kamēr nav pārdomājis.

Tu alto passo e vecchio, primitivo ripasso!

citās ziņās, Satori pēc pašiniciatīvas (savu relīzi vēl neesam izsūtījuši) publicējis info par topošo izrādi par Arāja tiesas prāvu. palasīju FB komentus zem šī info un sapratu, ka es dzīvoju tiešām, tiešām ļoti saprātīgā burbulī. patiesība, diemžēl, ir tur ārā. rādās, ka tēma ir krietni aktuālākā nekā man likās.

Viss kas notika Matīsa ielā, tagad ir tikai vēsture. Nav tā, ka ar to vietu nesaistās labas atmiņas, piemēram, ķieģeļu sienas un gaismiņas. Bet tomēr pamatā tas bija simbols ļoti sarežģītai situācijai. Nu man vairs nav atslēgu, un ceļa tur atpakaļ. Parīt būs apkure, un visa uzmanība tiks jaunajai dzīves telpai.

Jau kādu laiku māksla mani nespēj aizraut un likās, ka esmu notrulinājusies uz visiem laikiem, bet Nenas Goldinas retrospektīva bija izcila, lai gan neko daudz no tās negaidījām, tikai labas mākslinieces darbus labā ekspozīcijā. Ar biedreni izgājām no izstādes tādas apskaidrotas un apstulbušas vienlaikus, un tas nebija tas banālais dzīves patiesuma aizkustinājums, drīzāk dziļa cilvēkmīlestības un vienotības sajūta caur Goldinas lieliski izgaismotajiem dzīves apjukuma un maiguma cikliem, mūžīgo mētāšanos tajā nospriegotajā trauslumā, kas mūs visus neizbēgami un (ikdienā nemanāmi) vieno. Priecājos, ka vēl spēju kaut ko tādu atrast arī mākslā, turklāt tieši tās nobružājumos.

Viss pēc tam skatītais likās pliekans un tukšs, un efekts diemžēl vēl nav pārgājis, tādēļ šodienas trīs stundas pārspīlētas bļaustīšanās un kliegšanas Dailes "Brandā" šķita sevišķi mokošas.

Šīs brīvdienas bija ļoti labas.
Piektdiena bija jauka ar negaidīto tikšanos.
Sestdiena bija forša ar braucienu uz jūru kopā ar draudzeni, vakarēšanu ar citu draudzeni un šodien skatījos daudz better Call Saul,
gatavoju sev lieliskus ēdienus. Viena no daudzajām šī seriāla kvalitātēm, ir labākais brīnišķīgu, rotaļīgu, atbalstošu pāra attiecību attēlojums,
kādu esmu redzējusi.
Tagad gatavojos doties uz The Tiger Lillies koncertu.
Kaut kas šitāds sen nav noticis.

redziet pēc nakts copes esmu mazliet izsists no līdzsvara nav bijis sakopot savu kompotu tāpēc nevaru izplūst supernaturālajā tā vietā jau sāku runāt kaut ko ko var attiecināt uz manu privāto realitāti visādas tur lietas ko es daru kas mani raksturo kas ietekmē manu rīcību un zīdīšanas spējas negribas pat uzsprāgt supernovā lai lidinātu pa gaisu dālderus vienkārši tepat otrajā stāvā sēžu un neesmu augstumos un baigi jau es necenšos vispār kaut kur būt ja nu vienīgi uz dēļa šeit var izskaitļot manas atlētiskās prasmes manas gribas grimases un pamasēt pieri jo tai ir masa pieres masa un zemteksta pakaramais un vēl visādas čūsku olas kas ripo līdzi vilcienam un projicē skatus ar ģeometriskām švīkām neonā vai ziepju fermā vai uz cūku ausīm skatīties un rozeti liecināt kā caurgājēju pīlādzi un jau atkal supernaturālais parādās tas spraucās kā žirafe cauri zālei vispirms ar saviem radziņiem un tad viņa uz tevi skatās mute kustās kaut ko gremo kādu no zemajiem grafīniem un pāri lido kondors maitu liju pavadībā viņi totāli grib pacelt kapteiņa granta bērnus un sers šerifs tālskatī saskatījis uzbrukumu ieraksta savā ceļojumu žurnālā ka karnālā aptieka ir izteikusies un tagad bez sīrupa receptes mums vajadzību grozā ir arī rozā silueti un papīra dvieļi kurus izglāt grozā jaundzimušā guldīšanai viņš ir tik neaizsargāts bet lāču māte savus lācēnus labi pabalsta zem dibena, kad viņiem vajag uzlīst kupenā, nē, viņa vienkārši saglabā savu klātbūtni un gaida, kad tie paši uzstinīs uz sava dibena vatever vate forever baksties ar zīmuļa attāluma sajūtu un apmierinies ar to, kas tev dots neesi snobs un nerauj ārā visu ko ieraugi vienkārši pagaidi un uzmanība pati novirzīsies citur viņa visu laiku tā dara kāpēc investēt sevi kādā vienā impulsā sajūtā aicinājumā ja tas ir stiprs tad tādus jautājumus neuzdod tai tam tiem vienkārši seko, bet ja esi izlīdzinājis savu sajūtu gammu, tad baigi sirsnīgi nebalso par kādu vienu apartītu.

spiritus sankti inglōminoros bez darbības vārdiem jo savādāk, kas to visu dara kaut kāds gars varbūt es pat neminu es pat negribu iedziļināties ja es pat varēt it kā saku kā varētu idiotiem ir naids un tiem otriem ir niknums neatkarības cīnītājiem kā gunāram astram ir niknums un tur neko nevar iebilst tikai nolīst jēlībās tāpēc lai neiesaistītu sevi tajā, kas mani pazemotu es pilnībā nomainu tematu viss turpmākais nekādā veidā nav saistīts ar iepriekšējo tādā veidā es nevairoju savu atpazīstamību un izskaitļojamību jo es negribu būt nagu klubā kurā tevi apbalvo ar pasaulīgo labumu par to, ka ieturi līniju protams visu cieņu gunāram astram es pat nejūtos cienīgs par viņu runāt, bet kāda cita mana daļa varbūt varētu par to runāt, bet tas nozīmētu baigo sabrukumu es tomēr ieņemdams ērtu pozīciju starpdisciplīnās varu ar savu splīni slīdēt kaut vai cauri arktiskajam kosmodromam un pateikt kaut kādus ārprātīgus salikumus kas vēl vairāk novirza uzmanību no manis paša sak lai uzmanība iztērē sevi tajā ko es metu gaisā, bet es tikmēr kaut kur klusu sēžu un gaidu, kad tas viss beigsies tas taču nevar turpināties mūžīgi vai ne tā tāpēc es cigaretei piejaucu klāt tēju un varu tikai pusi iznīcināt tā pat jau no tās pīpēšanas ir gribas sabrukums un organiskais reverss bet ko es varu padarīt ja viena brīžā sirsnīga vēlēšanās nelietot kancerogēnu jau pēc brīža iedves šausmas, ka varētu bez tā iztikt protams tas nav vajadzīgs es sēžot piecas dienas ieslodzījumā nemaz neizjutu vajadzību un pat sargam tīri formāli pajautāju, vai te ir kaut kur smēķēšanas laukums nav valstiskās iestādēs tāda ierīkojuma, jo nu valstiskā līmenī smēķēšana tiek ierobežota un tie kas nesmēķē tam pilnīgi piekrīt jo priekš kam viņiem vispār tāda lieta ja austrālijā viena paciņa maksā 54 dolārus tad jājautā vai tad tabaku ir tik grūti izaudzēt to taču var kaut vai paksī iesēt un tās lapas tur izaugs, bet man redz ir tik daudz tējas ka es ņemu un piejaucu tabakai lai mazāks patēriņš jo nu viena paka tabakas jau četrās dienās aiziet tas jau ir pārāk ātri tā jau tā vajadzība vislaik dzenās pakaļ ka nevar izpildīt.

Štuka tikai tad var būt lieka, ja es nezinu, ko ar to darīt. Pretējā gadījumā tā ir vienkārši kārtējā.

Antiprojekcija te ielika šādu reklāmu:

http://neocarbonenergy.fi/internetofenergy/

Kāpēc tas nav nopietni?

Tāpēc:

//(šajā modelī lietots metāns nevis ūdeņradis//

Aha. Un metāns deg kā?

Metāns deg šitā: CH4 + 2O2 => CO2 + 2H2O

Ko mēs redzam produktos? Pareizi, CO2.

Kur bija problēma ar klimatu? Siltumnīcefektā.

Kas dod siltumnīcefektu? CO2.

Labi, ja degvielu audzē tad augi fotosintēzē daļu CO2 savāc, bet neaizmirsīsim ka augi ne tikai fotosintezē bet arī elpo - izdala CO2.

Vēl viena lieta: Ja mēs būtisku daļu degvielas audzējam kā augus, tās ir vēl + monokultūru gigaplantācijas, pesticīdi, mēslojums, tas viss degradē vidi.

Tā ka sorry, šitas plāns ir lēts reklāmas triks priekš vientiesīgiem zaļajiem, negodīgu lobistu izgatavots. Neuzķērāmies :)

tātad par Decibelu. vasaras beigās pamanījām, ka sūdīgi ēd un reizēm šņāc uz ēdienu un lec no tā prom. aizvedām uz teķa vetklīniku. iekaisušas smaganas. sadeva zāles. baigi labāk nepalika. kaimiņienes kaimiņiene, kas piebaro savvaļas kaķus (krietni plašāku kaķu klāstu nekā mēs) arī bija novērojusi, ka viņš šņāc uz desu. tad vēlāk rudenī aizvedām tepat lejā uz mūsu ielas vetklīniku. iedeva citas zāles. bet Decibels ļoti ņēma ļaunā gan vetārstu apmeklējumus, gan zāļu došanu. sāka nedoties rokās, parādīties aizvien retāk un joprojām neēst (pie mums). no novembra vidus, līdz janvāra sākumam es viņu neredzēju vispār.
janvāra otrajā nedēļā viņš atkal uzradās. pavājš, netīrs, smirdīgs (pēc kaķu čurām) un kāvies. bet ēda. tad nu kopš tā laika viņš ik pa pāris dienām nāca pasildīties un uzēst. ēda gan drausmīgi ilgi un lēni. šonedēļ nebiju viņu daudz redzējusi, biju arī vairākas dienas Rīgā. atbraucu aizvakar vakarā mājās. vakar no rīta, K bija ielaidis Decibelu iekšā un aizgājis uz darbu. kad es piecēlos un gāju viņam, dīvānā guļošam, garām, sajutu drausmīgu maitas smaku. aizrāvu pie ārsta.
karoč, kungs kāvies, dabūjis pa vaigu, pušums aizķepis ar spalvām, iekšā netīrumi, sācis pūžņot, strutas netikušas ārā, izveidojusies milzu kapsula ar šļuru un sākuši atmirt audi. pavēra muti - smaganas joprojām sarkanas un iekaisušas. taisīja operāciju narkozē, grieza vaļā un tīrīja. nevarēja vienā reizē izgriezt visus nekrotiskos audus, jo būtu pārāk liela izmēra brūce. tāpēc viņam šobrīd ir aptuveni 5-6 cm vaļējs caurums, pa kuru sulo ārā sūdi un, kas joprojām drausmīgi smird pēc nekrozes. jādzīvo iekšā un ar tūtu, jāšpricē antibiotikas. ja slikti tīrīsies ārā pats, iespējams vajadzēs otru operāciju narkozē. ja nedzīs - tad eitanāzija.
no narkozes pamodās labi, vakar un šorīt dūšīgi ēda un dzēra. naktī ārdījās, pa koridorī iekārtoto palātu - plēsa avīzes, ņaudēja, skrāpējās gar durvīm un novilka tūtu. joprojām nav ne čurājis, ne kakājis, kas mani drusku uztrauc. kastīti viņam sagatavojām, bet viņš droši vien nesaprot tādu konceptu. viņš tikko izdzēra divas bļodas ar ūdeni, kaut kad tam būs jānāk ārā.
nebūtu pie mums atnācis, būtu miris lēnā un mokošā nāvē.
kaimiņiene teica, ka tajā kaķu kolonijā pie trakā onkuļa, no kura Decibels domājams nāk, esot parādījušās 3 jaunas kaķenes.

drausmīgi stresaina šitā nedēļa.

D vitamīns: 101

fiksi jāgādā leopardraksta triko. Gogen, es jau skrienu!

Novērojot savu mūžīgo jauno ieradumu izgāšanos mēneša laikā (uzsāku jaunu ieradumu, divas nedēļas viss forši, pazūd motivācija, atgriežos pie vecajiem ieradumiem, pirmā mēneša beigās skumji atskatos, kā nekas nesanāca, un atkal viss no sākuma),
un to, cik viegli ir sanācis ieviest stresa hormonu kortizolu līdzsvarojošus šos jaunos paradumus:
1. nedzert kafiju uzreiz pēc piecelšanās, novilcināt vismaz stundu
2. pirms pirmās kafijas apēst ar olbaltumvielām un taukvielām bagātas brokastis un tikai vēlāk kafiju
3. iziet vismaz 10min pastaigā saules gaismā no rīta
4. vakarā pēc 22iem vairs nesēdēt telefonā vai PC, bet tikai kindlē ar dzelteno ekrānu,
vai to cik pa šiem gadiem automātiski nu ir kļuvis satīrīt virtuvi vai izņemt traukus no trauķenes, kamēr kafija vai tējai ūdens vārās,
domāju, ka man vairāk ir jādomā patiešām habit stacking virzienā - piesaistīt jaunos paradumus vecajiem, ko jau daru, vai noteiktiem pulksteņa laikiem vai datumiem, jo tas pagaidām šķiet darbojas vislabāk.

Emērdžensijs notika un rīt kāpt varu tikai no 12.00. Skriešu un steigšos.
Krzysztofam šodien ģitāru meklējām. Viņš ir kreilis, kas nozīmē vismaz +€200. Bijām divās palielās bodēs un vienā mazā. Viņš bija izdomājis, ka grib yamahu. Lētās bija drausmīgi šķības, mazliet dārgākās izskatījās labāk, bet grab un neiespējama nokaņošana. Meksikāņu Strats (tada kā Marekam) bija vienīgā normālā budžeta ģitara. Krzysztofs jau bija gatavs pirkt, bet tad pārdevējs viņam parādīja un iedeva amerikāņu. Ufff... atšķirība starp abām tik liela, ka viņš tā arī neko tā arī nenopirka. Man pašam bija liels pārsteigums, ka Les Paul Epiphone ir tik slikta kvalitāte - šķībs, greizs plastmasas gabals.
Dienas atklājums - Honda Goldwing ir ūber ērts un salīdzinoši viegli vadāms motocikls. Nevaru sagaidīt iespēju izbraukt ar Teneri, izskatās, ka dēļ izsvarojuma braukšana ar to ir pavisam savādāka no man ierastās. Un DesertX dabā neizskatās tik labi kā instagramās. KC.

ekspektācijas šodienai: relaksēties pēc nedēļas stresa ar bardaku cirkā, uztaisīt kko garšīgu K vārda dienā, beidzot aizbraukt uz kalnu, izdarīt pāris noprokrastinētas lietas
šodienas realitāte: šitāda

Poll #21583 marry-kill-fuck par Cibiņiem
Open to: All, results viewable to: All

Fuck

Marry

Kill

Viens no šejienes dzīves aspektiem, kuru bija grūti aptvert (nepretendēju, ka tagad būtu pilnībā to aptvēris, bet ir uzlabojumi) – to, ka pilsētvide ir telpiska ne tikai divās dimensijās, bet (vismaz?) trijās. Pirmkārt, dažādi līmeņi – ja pārvietojos pa “augšpilsētu”, apmēram uztveru ielu tīklu un orientējos, bet lejā pie upes, ņemot vērā tās līkumus un to, ka savienojumi ar augšpilsētu ir relatīvi maz (stāvo klinšu dēļ), tik pēc ilgiem orientēšanās centieniem (piem., skaidrīšanu* šurp-turp gar upi) pamazām esmu apguvis, kas un kur ir kas. Otrkārt, vēl arī viņi šeit ir pamanījušies apgūt pazemi. Metro gluži viņiem te nav, pārāk maz iedzīvotāju, bet stāvvietu problēmu viņi te risina ar masīvām daudzstāvu garāžām (centrā), kas ir pilnībā pazemē. Šķiet, nevienai no tām neesmu aizbraucis līdz zemākajiem stāviem, bet parasti norādes uz kādiem -4 .. -5 stāviem ira. Plus vēl ar tādām attāli novietotām iebrauktuvēm. Nesen runāju ar dažiem “vietējiem”, kuri te jau daudz gadu dzīvo un kuri arī šo nebija nemaz apguvuši (un nebija atraduši, kā tur iekļūt). Centrā ir viens tāds laukums, kur agrākos laikos bija autobusu drūzma, tagad tas joprojām ir sab.trans. mezgls, bet uz tā ir patīkama paskata celtnes, pazemē -1 pārtikas veikals un tālāk -2 un vēl kādus 3-4 stāvus zemāk – autostāvvietas.

* Nu, ok, pārrakstījos, bet smieklīgi sanāca, gribēju rakstīt “skraidīšanu”.

Mākslīgais intelekts uzģenerēja bildi tekstam: 

Kā uztaisīt garšīgu maizes zupu?
Receptes studijā!

Es vienmēr visur pēdējā... Nu tad man tagad ir tas "tik tok" ja... Nu tīri tāpēc, lai saprastu kas tur tāds, ka bērnam baigi vajag... Not approved. Totāli ne. Es tur skatos un jūtu kā taisnojas laukā pēdējās smadzeņu rievas. Bet man ir tik tok crush ja... Ažubelis...

Es: uz Valmieru. Ar karti.
Autobusa šoferis: ir jāstāv īstajā pieturā.
Es: nepaguvu, negribēju izskriet priekšā braucošai mašīnai.
Šoferis: kas, jums nepīkst karte?
Es: nē. Vecas tehnoloģijas.
Šoferis: (atvaira manu roku, kas pieņēma, ka karti no aparāta nāksies izņemt man pašai, tāpat kā ieliekot). (Iedod čeku un karti klusējot)
Es: paldies.

Bet turpina klusēt.

Es varētu vienkārši uzticēties citu cilvēku laimei

True happiness cannot be wrong

pasaulē ir 5000 tautu, savukārt skudru sugas ir 6000 (vai vairāk)

Robotsuns ir “Ķepu patruļas” Ingars Viļums. Viņš arī daudz dara, bet tikpat kā netiek uz merčas.

Varbūt tas tāpēc, ka mana dzīve šobrīd ir kā tūkstotis gabaliņu puzle, kas lēnāk jāmācās salikt atpakaļ, bet pēdējā laikā gūstu patiesu prieku no pužļu likšanas. Tas brīdis, kad savienojas divi gabaliņi ar diviem citiem, un tad vēl ar citiem, līdz veidojas rindiņa - tajā brīdī ir maza uzvara un tur ir kaut kas no pabeigta darba apmierinājuma. Atjaunot izjauktu ainu - tas vienkārši liekas pareizi un jēdzīgi. Beigu galā jau tie ir vienkārši laimes un atalgojuma hormoni. Labi, ka man darbā ir daudz puzles un labi, ka man maksā, kamēr es viņas lieku.

re, trīs no mājokļa četrām aktrisēm spēlē brandā un tā, kas bija vissliktākā, šeit to darīja vispārliecinošāk. režisors tomēr ir režisors

bet tā pirmo reizi mūžā biju uz pirmizrādi, pirmizrādes pirmajā ainā nobruka tehnika, izrāde tika apstādināta, lai pēc krietna brīža sāktu no jauna. starpbrīdī nezinot iekūlāmies servētā vīna zonā ar jura atbalstu, bet tikpat strauji izspērāmies ārā, juris žēli noteica, pēc smēķēšanas būsiet atpakaļ. mēs nesmēķējam. stāvējām bufeti rindā aiz ditas, kas stāvēja viena. ar māru, kas zālīte, sasmaidījos, bet māru, kas pīpē zālīti, tikai redzēju.

brandu nevarētu uzvest režisors, kas netic dievam. skatīties var, bet var nesaprast. kaut gan nē, tas nemaz nebija par dievu

jo vairāk vajadzētu sastrukturēties, laicīgi iet gulēt un vispār, jo mazāk es.

Как работает современное искусство
Миллионер: Зарабатывает в 2020 году 20 миллионов долларов.
Миллионер: Нанимает «художника» за 25 тысяч долларов, чтобы тот создал «произведение искусства».
Художник: Делает один мазок кистью на холсте.
Миллионер: Благодарит художника и просит оценить картину эксперта-оценщика из круга своих друзей.
Эксперт: Оценивает картину в 20 миллионов долларов.
Миллионер: Дарит оцененную в 20 миллионов долларов картину музею, за что освобождается от уплаты налогов с 20 миллионов долларов.
Миллионер: Не платит в 2020 году налогов.
Я в музее: Ну это же тупо, это всего лишь черта на холсте.
Хипстер рядом со мной: Ты просто этого не понимаешь, бескультурье!

60h šonedēļ un darbs izdara darītāju, tā, ka maz neliekas un pēc bērnu gulētiešanas vakara pastaigai vairs nepietiek spēka.
Atradu riepas, kaut kāds vējstikls ir noskatīts, bet varēja būt labāks, vēl paliek abi zobrati un ķēde. Jāpastudē vārstu regulēšana, bet domāju, ka var vēl neiespringt.
Rīt Krzysztofs, parīt Ņemt Kalns Upe Slēpt 🤞 KC.

Ļoti gribas kādu zupu, bet pēdējoreiz frikadeļu, kas bija debešķīgi garšīga ar vīru ēdām divatā visu lielo katlu. Uzskrēja virsū raksts ar receptēm un tagad gribu gan griķu sēņu zupu gan atkal frikadeļu gan grūbu ar marinētiem gurķiem (kopš skolas laikiem nav ēsta) gan rasoļņiku gan soļanku gan piena dārzeņu zupu
Un virteņus, kuru recepti arī turpat izvilkuši no aizmirstības. /Bet neko tādu nevar, jānomoka tā iesprūdusī makaronu piena zupa/

https://receptes.tvnet.lv/7318037/nedela-lidz-algai-14-letas-un-garsigas-latviesu-virtuves-zupas?_ga=2.62804460.1552403707.1673620294-496811581.1662832059

metiet krustus, akmeņus, ar roku, miskastē, pa lampu, baigie meteņi

cik patīkami, ka visi visu par mani zina, tikai es <s>visu</s> labi ka vispār kaut ko, paldies par to pašu, par sevi uzzinu_peedeejaa. aizmirsu kā nosvītrot, neesmu vairs nekāda vietējā

Klau, bet kukaramba, ko Pepija Garzeķe meklē, to Elija Kleine (pieņemu, ka viņa dominēja tulkojuma tandēmā ar Mudīti Treimani) mums laikam būs vienkārsi no krievu tulkojuma paņēmusi? Pavirši meklējot, angliski un zviedriski tādu vārdu neatrodu. Tur ir spunk.

Tādu gandrīz kafijas galda grāmatu par tēmu “Histoires de cartes” ar apakšvirsrakstu (vai lielo virsrakstu) "Map Stories" (vispār grāmata franču valodā, lai gan uz vāka daudz lielākiem burtiem ir virsraksts angļu valodā, dīvaini, bet nu katram savs). Bet ļoti simpātiska grāmata, atmodināju sevī paslēpto ģeogrāfu (kurš tā arī līdz ģeogrāfijas studijām netika).

Ja vārdnīcu plaukti mani joprojām uzrunā, tad no kaut kādiem laikiem, kad naudas vispār nebija, iegājies paradums pacilāt veikalā vārdnīcas un nolikt atpakaļ. Jo īsti jau nevajag, visas vārdnīcas pamatā ir elektroniskas. Bet joprojām patīk un savu vārdnīcu kolekciju arī atvilku uz šejieni (un arī turpinu papildināt).

Bet tas mans tūlītējais lēmums... tai pašā mirklī, kā ieraudzīju "karšu stāstus" ([vēstures] stāstus kartēs), tā uzreiz sākās pārdomas, ka varbūt man to vārdnīcu arī tik ļoti nevajag. Vārdnīcas pirkšanas vietā gan metos tirdīt pārdevēju, lai iesaka kādu literatūru vieglajā valodā (grāmatu vieglajā [franču] valodā par Arsēnu Lupēnu jau dabūju, bet vēl neesmu pieķēries), tad nu dabūju arī kādu citu grāmateli ar 13 stāstiem – nevienu autoru gan neatpazinu, bet tagad esmu apmierināts ar sevi, atliek tikai lasīt.

Pieturzīmju Piebilde: piedodiet, pārmērīgi pārpildīju pasāžu pavisam pilnu pieturzīmēm.

biju cibas arhīvos, atradu, ko meklēju, un atradu arī kaut ko vēl labāku
http://klab.lv/users/rasbainieks/1867919.html

aiz galīcijas līkumotā verdikta pienācīgās nācijas kājas noslaucījušas ietesās priekštelpā viesu istabā un uzgaidāmajā kantorī un uzgaidīja notika sekojošas lietas ko atstāstīt mums palīdzēs planšete kas mirguļo un raustās bet tur savu latiņu augstu un galvu lauzot un vispār visu lauzot viss salauzts un sapiparots samests uz pannas lēni sut uz papīra parādās zosādai līdzīgs raksts uz galvvidus parādās mati tad izkrīt un to vietā parādās prievītes priecīgas tādas zaigo un sukā izkritušos matus kas saveļas kamolā tad izritinās jostā un apvelkas ap viduskli kā saslaucītas saslaukas un visi ar saujām braukā pa salvetēm cerībā ka pielips kāds matiņš un tas būs viņu nācijas aizsākums ko kapitulēt varēs tikai ar nazi pie rīkles un pie adīkles tantes atrastais mutautiņš liecina par trakām lietām tā piemēram kad nakts aizsegā likuma sargs bija nokārtojis savas darīšanas ar mušu pārvaldes enkurelku tā prātu pāršalca netikumības mākts orākulam līdzvērtīgs perturbators un viņš ar to sarokojās kā ar senu kolēģi un lauztie kauli palīdzēja noturēt iznesīgos knaģus un tie bez savas mitas klabēdami pie visām prievīšu iegribām metās kauslī ar bermudu trīsstūri un naģene arī piemeta savu kampienu barikāžu likšanā lai tālsacīkstes nenonāktu savā liktenīgajā nemitīgajā ritenī un beigtos ar triumfu vai vismaz lētu bikšupriekšu un celulīta vārītās kules lēkāja aiz priecīgās arbitrāžas kā cukurvati sapūtušās elkdievības būtu caur virvi nonākušas paralēlajā juvelierijā un darinātu sev krūtažas un ciku caru vērtslietas ko tu būtu par tādu muldēšanu domājis ja vien tavā liktenīgajā grozā nebūtu kritušas pilsdrupas aiz kurām trīcošām miesām mitinās mušu dievības ja viņas tev nebūtu likušas ar lipīgu mēli uzlasīt ciankālija drupačas un nedot tās šļaukām uz pārgremošanu un ja tavs cālēns būtu paēdis kliņģeri tad viņš vis nelauzītu savas sastatnes bet amorfās gāzes ielīksmots līkumotu caur vates kambariem līdz nonāktu āliņģī un tur tad arī būtu mekletā zivs omlete.

un pēckara gadi bija šaušalīgi bija ar ratiem jābrauc pa iztukšotām iekšām un jāvāc kaut vai zarnas ar ko iekurt uguni salauza krēslu un ar to nodūra gulbi nu ar aso kāju iedūra viņam krietnumā u saslaucīja zarnas zem krēsla tad iekūra uguni un sildīja kājas un gāja ar gariem zobiem pa kupenām tad pa slapjdraņķi un tad jau puņķu taciņa bija iestaigāta un iestājās pavasaris sāka no debesīm krist ogas un viena trāpīja zvirbulim mutē tas aizrijās un asarām acīs noslaucīja savu seju ar sauju tad viņš sapogājās un gāja pēc mērces uz pārvaldi atnesa arī avīzi ar ko izlīdzēties un uz viena slīpuma salauza muguru tad viņu pa tērcītei vien nesa sēņu skudras un aiznesa pie brezenta pārvalka tas viņam atpogāja bikšupriekšu un sāka izsūkt visu indi tad saspļāva to bļodā un uzcienāja brezenta jaunkudzi tā teica ka zupa ir izdevusies tad viņi rokās sadevušies gāja pēc uzvalka un iebriduši līdz padusēm amorfajā gāzē saprata ka bez glāzēm viņiem pietrūkst arī konjaks un cūku ribas tad viņi sapogāja rokas kopā un ienira amorfajā terasē un tas bija viņu liktenīgais gājiens jo no tā brīža visas ametista brokātiem rotātās viņiem rādīja ceļu un tas izrādījās pareizais un vienīgais iespējamais jo brokāta kodekss paredzēja nevienlīdzību starp cieņu un saprtni un sātaniskās grāmatas bija viņu olnīcas sadalījušas odzēs un papirusu druskās tāpēc bez ciprešu kālija šajā gājienā piedalījās arī ludzas pareizticīgo baznīcas tirgzinis un brezenta jaunkudzes māsīca kas īsās biksēs bija iznākusi ziemas spelgonī lasīt protozepānu un bija jau salasījusi pilnas kabatas kad istabā ienāca manžetes un saslējās pakaļkājās kā mati augstu debesīs nonākuši saprot savu divējādo dabu tā arī šajā pasakā amizieres būtībā neko citu kā kālija kafiju nebija redzējušas savos divdesmit piecos piecūkātajos gados un klausījās uz oldtaimeriem kā oratoru rosolu saēdušamies klosepāniem un beigās vēl salauza vienu ribu, jo renstele izrādījās nepiemērotu zobu tīrīšanai un viņiem bija miesaskāre.

Antikvāras vērtības piektdienas vakarā
Kiss