Friends of Friends

Lūdzu, mīļie, palīdziet.
Man nepietiek gudrības, spēka un iekšu, lai tiktu vaļā no "otrās pusītes" koncepta, nezinu, ģenētiski vai hrestomātiskas ģimenes vidē patapināta.
Ir skaidrs, ka tas nav nekas objektīvs un progresīvs - gandrīz katru rītu mosties karotītē ar mīļoto, bet kāpēc mani tā plosa tas, ka tā nenotiek, ko? Un kāpēc es jūtos tik lēts, par to žēlodamies?

Joptvai, kas tas tikko bija, ko nosapņoju ..
Skūpstīties jau var, bet kad telpā ir par karstu un segā esi ievīstījies, personas mēle pārvēršas par kaut ko ķirzakai līdzīgu mutē.
Džīzas.

Eju pieregulēt radiatorus un attīt filmu no labākās daļas.

Nais. Feikņūzmēdiji riktīgi iesūdzēti tiesā par Kovingtonas apmelošanas kampaņu un viņiem ir zolīds, faktos balstīts keiss. Cerams, ka nepadosies uz kaut kādu tizlu izlīgumu for moneyz&peace, bez izdrāzīs dirsā diegabikšus finansiāli priekš deterenta visiem. To pašu vajag darīt ar to jucy smollet niggu, kas safabricēja uzbrukumu pret sevi no "muh maga raycis", kas patiesībā izrādījās viņa fellow niggas priekš tejātera. Vajag sākt konkrēti hujārīt pa makiem tiem ekskremntoīdiem. Nesaprotu kāpēc līdz šim tik maz tas darīts.

Pārsūdzība ir nonākusi laikā un vietā un tiks izskatīta. Man nekas nav jādara. Tikai jāsmaida un jāvēro.

Vai kādam nav labs padoms kā nomākt sapņošanu? Nekādi miega līdzekļi man nav laba darījuši. Pat, ja aizmiegu aiz pareiza gurdenuma, visu laiku rādās kaut kāda intensīva huiņa, ļoti daudz informācijas, situācijas, darbību. Breins burtiski neatslābst vai pat darbojas aktīvāk miega režīmā, nekā ikdienā un nav nekādas atpūtas no tā sasodīta miega, kurš jau tā ir īss un saraustīts (4-6h darbanaktī). Nav tā, ka rādītos baisi murgi un uncanny shit, vnk pārāk dahuja viskautkas un moments, kas smadzenēm ir pastāvīgs overload. Nekad nejūtos izgulējies.
Antidepresanti neinteresē, ir čekoti, vēl lielāks sviests par defolto stāvokli. (esmu pamēģinājis pregabalīnu, kas ir kaut kas bik cits un iespējams atgriezīšos pie tā - komenti?).

šodienas darba diena bija tāda, pēc kuras sēdi, blenz sienā un atceries, ka pirms stundas gribēji iziet uzpīpēt. un aizej palasīt svešas cibas, aizdomājoties, ka varbūt vajadzēja dzīvot citu dzīvi. bet nē. nu laikam jau nē. padzīvos šito pašu pagaidām. weekendā anyway sola ļ sliktu laikapstākli, tur varētu saķert tos darbus, pie kuriem šodien nesanāca pieķerties.

also, atgādiniet man kāds rīt, ka man uz pastu baigi vajag aiziet.

...jaunajiem konservantiem vienalga...

Kas tas par prikolu jauniešiem, kas dzimuši pēc 1996. gada - ziemā staigāt ar plikām potītēm? Vai viņi šādi iegūst milzu pašpārliecību? Vai viņi trenē nervu sistēmu, to aukstumā atrofējot? Vai fenomens ir līdzīgs tam, kur, daudz masturbējot, var ilgāk "nebeigt"? Manuprāt, sašaurināti asinsvadi nenāk par labu fiziskām aktivitātēm - var dabūt krampjus. Man agrāk bija krampji miegā, vienā un tajā pašā vietā, bet tad es sāku sapņot par citām tēmām.

uzzinu_pēdējais: lāgerfelda kaķim ir sava vikipēdijas lapa!

https://en.wikipedia.org/wiki/Choupette

laimīgais zvērs tikko mantojis trīs miljonus un māju 120 miljonu eiro vērtībā. es tā aizdomājos - esmu mājdzīvniekvienaldzīga, bet tomēr - būtu tikai godīgi, ja kaut vai daļu mantojumā atstāto līdzekļu dzīvniekcilvēki novirzītu ne vien iemīļotajiem cilvēkiem, bet arī zvēriem. nu, kaut vai kaut kādas eiras uzturēšanai, kamēr tiek meklēts jaunais saimnieks. principā (te man tikko fašismā iegailējās acis!) tiem, kuriem nav ko savam zvēram novēlēt, būtu noliegts tādu turēt, citādi pēc tam skraida pa pagalmiem dieva nepieņemti, kraupaini un lauž svešas sirdis.

tagad man pietrūkst mana kaķa. rokas jau gandrīz sadzijušas kopš pēdējās reizes, kad tikāmies. viņam patiktu jaunais istabas iekārtojums. viņš man tāds izsmalcināts. mēs varētu kopīgi strādāt par interjera expertiem - es skatītos krāsas un dizainus, viņš pārbaudītu statisko elektrību mēbelēs ar auduma pārklājumu.
murr murr murr... huyakš ar ķeksi!

esmu dzirdējusi teoriju, ka es esot vampīrs.

jā, esmu dabiski bāla kopš bērnības. pusaudžu gados baidījos sauļoties, jo ikreiz pamatīgi apdegu un kļuvu sarkana. tagad man ir īpaši jāpiepūlas, lai iegūtu iedegumu, laikam āda ir kļuvusi biezāka. vecmamma agrāk vienmēr teica, ka man esot mazasinība.
tātad, ja es esmu vampīrs, sanāk tā - esmu bāla un mazasinīga, un, dzerot asinis, es kļūstu, tā teikt, cilvēcīgāka. ja daudz sadzeros - sarkana kā biete. skatījos tādu video par pāri, kuri dzer viens otra asinis, burtiski, no glāzes. viņi bija reāli pumpaini, ļoti sarkani un uzblīduši (apmēram kā līķi). (tagad jums ir zināmas asintiņu dzeršanas galvenās vizuālās pazīmes!)

kas vēl? ā, zobi! jā, 12 gadu vecumā man izrāva divus blakus zobus un iekoriģēja vietās ilkņus. man pat bija ģipša atlējums. tātad... vēl viena pazīme. jāpiebilst, ka manam puisim ir līdzīgs sakodiens. kad ieraudzīju, uzreiz sajutu radniecību.

runā, ka vampīri sēcot. mans puisis sēc miegā. viņš arī reizēm guļ uz muguras kā vampīrs. es guļu, kā pagadās. protu gan sēkt, gan čukstēt sēcot, gan izdot citas neartikulētas skaņas. ghhrrhrhh... esmu arī vilkatis.

neredzamība... jā, ir bijis tā, ka mani pamana tikai pēc laba brīža, kad telpā nav neviena cita. protu kustēties bez skaņas. vēl protu ļoti ātri kustēties. bērnībā pratu trikus ar kārtīm. vēl es piedurknēs liku monopola naudu, jo man piederēja divi monopoli.

Harijs Poters prot runāt ar čūskām. manuprāt, ikvienam vampīram jāprot runāt čūskām. vēl es māku runāt ar kaķiem un citiem dzīvniekiem, bet mans kaķis ļoti bieži mani ignorē un aizgriežas. reizēm viņš dod man padomus ar balsi. es arī bieži jautāju viņa viedokli, jo viņš ir mans mīļais kaķu loveris (tā viņš izlēma) un mazais puika princis visu kaķu prototips Sers Murimorts fon Ķeksis.

Ā, es atnācu no profilaktiskās apskates pie ģimenes ārsta. Māsiņa forša, ārsts sakarīgs, pilnīgi nevaru noticēt, ka man tā paveicies. :) Pēc visiem tiem daudzajiem gadiem, kad bija sajūta, ka ar savu veselību jātiek galā vienai pašai, tagad ir radies sabiedrotais. :) Bijusī ģimenes ārste norobežojās no manām hormonu vainām un aiztrieca pie endokrinologa - pat neuzrakstījusi man nosūtījumu analīzēm (bez kurām tas endokrinologs neko jau nevarētu pateikt). Jūtos patiešām pateicīga šovakar. :)

karstā joga apaļiem cilvēkiem

Sadomāju, ka vajag izmēģināt intermittent fasting. Tā kā ar šodienu no 14.00.
Galvenokārt tāpēc, ka "darīt kaut ko jokainu un dīvainu ar ēšanu" man iepriekšējā raundā izrādījās ļoti stilīgi. NE SVARAM, ATŠUJĀS, JA, bet ēdiens kļuva rezka garšīgāks, un garšīgs ēdiens = reāli forši, normāliem cilvēkiem tas laikam ir normāls ēdiena efekts, bet man vajag vipendronu.

Pirmais efekts: konstatēju savas prioritātes, ar kurām tagad sevi piebāžu, jo "TŪLĪT VAIRS NEBŪS" - siers un kafija ar pienu. Nu tb kafiju varēšot, bet kafija bez piena ir bweh.
Lai gan tāpat jau drošī vien dzeršu, ibo viens no efektiem esot pazemināts asinsspiediens, un to jau nu toč man nevajadzētu, paldies.

Oj, liekas, ka šodien piektdiena.
Aplauziens.

Salātlapa plays a flute.

Māte vakar paziņoja, ka audžubrālis esot par diviem gadiem garīgi atpalicis. Viņam 15 gados nav kabatas naudas, nav draugu, neļauj nekur iet, neviens viņu nesūta ārpusskolas aktivitātēs, viņš mācās vakarskolā kopā ar pieaugušajiem. Jā, es to sauktu par atpalicību. No dzīves.

Daudzi pēdējā laikā domā, cik Kivičam liels vai mazs pincis.
Mani tas neuztrauc - es gribu zināt, kādas drānas vajadzīgas, sagaidot pavasari. Vēl es gaidu pastu. Vēl man jāiet vannā, bet live video es netaisīšu.

Noaktualizēju un padarīju aktīvu savu CV. Sākšu pētīt savas iespējas jauna darba jomā.

cietumā ieslodzītie tradicionāli tika reabilitēti ar smaga dara starpniecību.

"Being human is a team sport" (c)

no sērijas "miljons tizlo jautājumu saīdam": nē, viņš nedrīkstot precēties tā uz savu galvu; un vispār tagad jāmācās, jākrāj nauda, bet tā ap gadiem 36 vecāki atradīs viņam līgavu. (droši vien daudzi indijas jaunieši nav mierā ar šādu kārtību, taču šajā konkrētā gadījumā cilvēks nestreso). jā, arī kastas ir sveikas un veselas; kas par to, ka kkādi no augšas izdomājuši tās atcelt, ja visi pārējie to neatbalsta? (esmu pat iemācījusies atšķirt brahmaņus - viņi paši steidz par to paziņot, vai arī to dara viņu ģimenes locekļi (mana pirmā jogas skalotāja, atceros, priecīgi pavēstīja, ka viņas vīrs nākot no krutākās kastas)). jā, precēties ārpus kastas un reliģijas nav ok, bet reakcijas var būt dažādas - no relatīvi maigas "tu vairs neesmi mans dēls" līdz asinsizliešanai. saīda krajā kā reiz jaunizceptās sievas ģimene (hinduisti) nesen nomušījuši jaunizcepto vīru (kristieti). nē, meitene neesot cietusi, ja nu vienīgi morāli. tai pat laikā šāhruhs hans (kurš gan cits) (musulmanis) apprecēja savu hinduistu sievu pirms 20+ gadiem, kad vēl bija struggling aktieris bez sakariem un aizmugures, un joprojām dzīvs. (skatoties my name is khan un zinot to visu, saliekas interesanti akcenti)

bet nu jā, mani kā wannabe ēdiena fašisti daudz vairāk satrauc baisais saldumu patēriņš. esat pamanījuši, ka filmās viņi pie mazākās iespējas auro: atnesiet saldumus? jā, saīds apstiprina, tā ir. bērns atnāk ar labu atzīmi vai radi no anglijas atsūtījuši vēstuli - nesiet saldumus visai ģimenei! saldumus kā dievišķu uzturu propogandē bhagavad gita; krišna neko nezina par dikāna vai paleo diētām un ogļhidrātus neskaita. brīnumainā kārtā viņi visi neslimo ar diabētu un puvušiem zobiem, lai gan vidējais statistiskais svars eiropas skaistuma kanoniem noteikti neatbilst. un pat šāhruhs hans 90. gadu filmās ir chubby apaļvaidzis (un ar baisu, patiesi baisu matu griezumu)!

Labie cilvēki sākuši ļoti uztraukties par Islāma Valsts kareivjiem, kuriem Sīrijā vairs neklājoties jauki un griboties mājās... Par tiem, kuri jau atgriezušies un nevis tiek tiesāti, bet nokļūst sociālo dienestu kundzīšu aprūpē jau rakstīju, bet tagad arī izturīgākie un centīgākie jau esot noguruši no ilgstošiem aplenkumiem un meklējot ceļus, kā nokļūt atpakaļ Eiropā. Īpaši svarīgi esot, lai diskusijā tiktu ievērots labais tonis, piemēram, moderātu politiķis Hanifs Bali, kurš kaujinieku līdzbraucējas un atbalstītājas nosaucis par mātītēm, tiek bargi kritizēts, pasludinot viņa tviterkontu par šīs tēmas lielāko problēmu.
Bailes no sliktā toņa var saprast, jo labo cilvēku sirdsapziņa attieksmē pret IS sen nav tīra - gan izvēloties nekriminalizēt sadarbību ar teroristu organizācijām, gan citādi rūpējoties par IS darboņu labklājību - piemēram, viens no Zviedrijā populārākajiem IS kaujiniekiem, Mikaels Skromū (konvertējoties islāmā kļuvis par Abdul Samad al Swedi), kurš tagad atrodoties kurdu aplenkumā, 2014.g. pievienojās Islāma Valsts kaujiniekiem, vienlaikus turpinot saņemt Zviedrijas sociālos pablstus un sociālajos tīklos atzinīgi atzīmējot: "Zviedrijas valsts apmaksāja manu gloku un kalašņikovu."

https://twitter.com/SofieLowenmark/status/1097762590774751232?ref_src=twsrc%5Etfw
https://www.expressen.se/gt/svensken-stred-for-is---fick-barnbidrag-fran-staten/

labi, ka dievs ir!
http://www.la.lv/farmaceite-piedod-skatuves-maksliniekam-par-uzbrauksanu

Lūgums beigt klīrēties ar savām vecu cilvēku kaitēm.

Jopcikiņš, no sāls ķēde pārplīsa.

Un ja kāds uzskata mūs par Untermensch, mēs varam arī doties prom un savus vecīšu dibenus var vācieši mazgāt paši. Vienkāršībā un pieticībā.

Iepriekšējā Camino dienasgrāmata beidzās ar apgalvojumu, ka šis tuvāko gadu laikā ir pēdējais Camino, ka man pietika un vairāk nevajadzēs. Tas bija aprīlī. Te nu mēs esam - februārī, gads nav pagājis, bet sajūta, ka ir jāiet ir kļuvusi smeldzoša. Ļoti trūkst tās iekšējā tukšuma sajūtas. Cilvēks ir problēmas risinoša būtne un pēc antropologu domām, problēmu risināšana mūs padarīja par cilvēkiem. Domas pastāvīgi ir aizņemtas ar lielākām vai mazākām domām, turklāt, liela daļa no tām ir pilnībā atrautas no reālās dzīves - tātad, absolūti nevajadzīgas (kas tas par arhitektūras stilu?, kāds ir maksimālais pilsētas izmērs, kur var būt attaisnojams režģa plānojums?, kāpēc Amerika ir pilna ar rock pigeons?, cik lielā mērā baltu ciltis saistītas savā starpā?, u.c. nekādā veidā ne ar izdzīvošanu ne darbu nesaistītām lietām). Un Camino galva ir pilnīgi tukša. Tur notiek visādas dīvainības, bet tas ir kā sapņi. Ir teorija, ka sapņi ir smadzeņu miskastes tīrīšanas mehānisms. Tad nu domas, kas galvā gadās Camino, arī ir miskastes tīrīšana. Un absolūti bezemocionāla. Ļoti pietrūkst šis stāvoklis.
Iekšējais tukšums un izolācija. Izolācija man jau ir Amerikā, bet šī tāda nedaudz cietumnieka izolācija. Camino izolācija ir noguruša cilvēka aiziešana no pasaules, ļoti svētīga padarīšana. Ļauj saprast mūkus un citus dīvaiņus, kas aiziet mežā un zaudē saikni ar ārpasauli.
Camino es nedošos. Vismaz ne tuvākajos mēnešos. Jāmēģina izvilkt līdz nākamajam pavasarim. Un arī sieva man nepiedos, ja es atkal kaut kur viens pats aiziešu, bet Camino divatā ir kā meditēšana grupā - var jau, ja vienam bailes, bet drausmīgi besī tie apkārt sēdošie (es nekad neesmu meditējis ne individuāli, ne grupā, vienkārši pieļauju, ka šāda varētu būt tā sajūta).

Pats sevi es uzskatu par katoli, bet jāatrunā, ka visai agnostisku katoli. Nu, mūsu hipsteru laikmetā domājošam cilvēkam ar augstāko izglītību, kurš nav galīgs ateists, ir grūti nebūt agnostiķim. Pats es esmu ‘somewhat religious’ un pret visām pārējām (pret vairumu no pārējām) reliģijām izturos ar lielu pietāti un pat simpātiju. Izņēmums ir tās, kuras es uzskatu par sektām, par tām es varu diezgan skarbi ņirgāties laiku pa laikam, kaut arī cenšos to nedarīt bez liekas nepieciešamības. Nu lūk… bet par ko tad ir stāsts? Es galīgi nepanesu reliģijas implicētu uzvedību ārpus konteksta. Ja cilvēki sāk sludināt, runāt par Jēzu, RamaKrišnu, spagetīmonstru, whatever, ārpus konteksta un kaut kur, kur es neesmu gatavs ar to saskarties, es kļūstu ļoti nokaitināts. Man ļoti nepatīk reliģiskuma demonstrēšana, ja vien tie nav kādi krišnaīti, kuri staigā oranžos paltrakos dziedādami un dejodami pa ielu vai kas tamlīdzīgs, kas nu jau sen ir sociālā norma un bez tiem pilsētvide kļūst garlaicīgāka. Man nav problēmu redzēt ka kaut kur maliņā nometies uz lūgšanu paklājiņa lūdzas muhamedānis un lielākajā daļā situāciju man pat patīk muedzina dziedāšana minaretos, pat ja tas notiek Oslo centrā. Bet katrreiz, kad cilvēka uzvedību un izvēļu izdarīšanu ietekmē reliģiski motīvi, manī aug aktīvs protests. Laikam jau man vienkārši patīk reliģijas un nepatīk reliģiski cilvēki.

Kaut ko līdzīgu sētniekam ASV esmu redzējis vienu vienīgu reizi - Filadelfijā kāds vīrietis spectērpā operēja kādu milzīgu traktorrobotu, kurš tīrīja trotuāru. Bet tā kā tas bija pie lielas bankas, nav izslēgts, ka arī nebija pašvaldības algots. Citādi, vismaz pie mums - Jaunanglijā, katram ir obligāti jāiztīra celiņš lāpstas platumā mājas priekšā, lai ja nu kāds iet pa ietvi, var paiet garām. Uzņēmumiem apmēram tas pats. Kas tīra sniegu, grābj lapas un vāc atkritumus uz tiltiem, parkos un citās vietās, kas nav privātīpašums vai saistītā teritorija, nezinu, bet kad pie mums bija pusmetrs sniega, daudzās vietās, piemēram, sabiedriskā transporta pieturās, to netīrīja neviens un tad bija jautri stāvēt zem nojumes uz apledojuša sniega sanesuma ar galvu iespiežoties nojumes jumtiņā. Cilvēki uzvelk uz zābakiem radzes, kā Somijā, un viss ok.
Nav īpaši dzirdēts, ka pensionāri zvanītu uz avīzēm sūdzēties par to, ka atkal ietve nav iztīrīta vai kāds nokritis un salauzis roku vai kaklu. Ziema ir ziema un ledus tā ir norma. Basta!

Kādreiz, kad pasaule vēl bija liela un izbraukt kaut kur no sava dzimtā ciema bija vesels piedzīvojums, katrreiz mājās palicējiem bija jāved dāvanas. Un tolaik tas bija viegli, jo pasaule bija atšķirīga un vienmēr varēja atrast ar ko pārsteigt mājiniekus un draugus. Pasaule pamazām sašaurinājās un ceļot sanāca biežāk. Atrast kaut ko, kas nebūtu mājās kļuva grūtāk un vest dāvanas pārstāju. Palika gan tradicionālās glāzītes krusttēvam, kuram visi ved glāzītes ar tūristiskiem skatiem, jo visi ir pārliecināti, ka viņš tās krāj. Viņš gan par to, šķiet, neko nezina. Nu un magnētiņš vecākiem. Tas arī viss. Un tas ir vienkārši. Neatrast magnētiņu un glāzīti var ja nu vienīgi kādās Bosnijas dzīlēs.
Nu lūk, bet tagad mēs esam projām 8-9 mēnešus un gribētos visiem tuvajiem un mīļajiem (bet tādu ir daudz) atvest kaut ko jauku. Un te nu izrādās, ka Amerikā nav it nekā, ar ko varētu kādu patīkami pārsteigt. Tā nu mēs salasījām pārakmeņojušos kokus, bet izrādījās, ka salasījām maz un visiem nepietiks. Izložņājām visus apkārtnes antikvariātus un nu izskatās, ka brauksim uz mājām vispār bez dāvanām. Nu, atskaitot pāris akmeņus tiem, kas pirmie brauks. Laikam jāsāk atteikties no šīs dāvanu vešanas tradīcijas pilnībā, galvenā dāvana taču, kā saka mana mamma, esam mēs :D

No vienas puses, ik pa laikam ienāk prātā - ‘nu ko tu te katru dienu staigā uz ūdens nodarbībā vai skriet un vēl kaut ko, tāpat Tu savus 150kg nenodzīsi, priekš tam vajag banāli mazāk ēst un vispār atteikties no visiem hamburgeriem un kartupelīšiem’. No otras puses - viņi kaut ko dara, cenšas. Savus vecākus, piemēram, es uz sporta zāli nedabūtu ne ar spēku, ne draudiem, kaut gan vecums un darbs ir tāds, ka noteikti vajadzētu padomāt par atbilstošām fiziskām aktivitātēm. Vienkārši mūsu kultūrā tā nav norma. Un šeit ir. Ir cilvēki, kuri sporta zālē ir vienmēr, kad es tur esmu un es īsti neeju pēc grafika, tātad, viņi ir biežāk par mani, t.i., katru dienu pa divām - trim stundām. Un visu vecumu. Ok, jāatzīst, ka meitenes 16-35 pārstāvētas salīdzinoši maz. Visi pārējie vecumi un dzimumi pārstāvēti bagātīgi un visi kaut ko aktīvi darās.
Dažkārt tik aktīvi, ka gribas uzbļaut. Piemēram, ir viens meksikāniski nēģeriska paskata 180-kilogramīgs jaunietis, kurš nāk katru dienu un uz diviem - trim trenažieriem pavada trīs stundas. Ceļ ļoti lielus svarus. Paceļ pāris reizes un raksta grāmatu telefonā. Un šie trenažieri tad nu ir tie, kurus man vienmēr ir jāķer mirklis, kad viņš nav parādījies pie tiem, jo tad ir nokavēts un tuvāko pusstundu trenažieris būs aizņemts. Es jau atnākot uz trenažieriem apmēram zinu kādā viņš ir stadijā un kāds būs viņa turpmākais maršruts un zinu, kādā secībā man ir jādarbojas, lai paspētu uz katru un nav jāgaida pusstunda, dažreiz pat stunda, kamēr viņš nomainīs rīku.
Un vēl, vienmēr ap sirsniņu paliek silti, kad ieejot ģērbtuvē pamanu, ka uz mehāniskajiem svariem desmitu atsvars ir atstāts uz kilogramiem, nevis uz mārciņām. Tas kaut kā tā nedaudz vairāk mājīgu uzreiz padara šo vidi. Esmu jau lielā mērā iemācījies runāt Fārenheitos, collās, mārciņās, u.c., bet tas nemaina situāciju, ka man šīs mērvienības liekas diezgan debilas :D Nē, nu labi, meloju, ne gluži tā, man tīri labi patīk galoni. Latvijā man patika piecu litru tilpums, bet galons ir pat ērtāks :)

mūzika laikam tomēr nederēs komunikācijai ar visumu. Pārāk šaurs spektrs un nedz komponista varā ir pārstāvēt to, ko viņš ir sarakstījis, nedz mūziķa varā – saprast, kas ir tas, ko viņš translē. Tātad pat mūzika laikam tomēr ir pārāk lokāla parādība. Kaut kas universālāks varētu būt prasme lietot ķīmisko elementu tabulu kā alfabētu.

https://thispersondoesnotexist.com/

vs

https://thiscatdoesnotexist.com/

Metot ar apelsīnu izsist pavāram zobu - tas ir spēks!

baigiem dūmiem deg pretējā mājā, ātrie au steigšus iznesa cilvi uz nestuvēm

Konference tika padirsta, jo jājos ar darbu.
Ar milzīgām ekseļa tabulām, bļaģ.

Nē, nu tas droši vien ir kaut kādā ziņā vieglāks un varbūt pat prestižāks darbs nekā autoostas atejā sniegt seksa pakalpojumus tālbraucējiem šoferiem.

joga apaļiem cilvēkiem

Iesakiet lūdzu kur iespējami lētāk salabot loga pacelšanas/nolaišanas mehānismu automašīnai. Varbūt kāds pats prot? Vai vienkārši lētāku auto meistaru Rīgā.

sapratu, ka gribu stāstīt par sevi un gribu, lai kāds klausās. un gan jau iepriekšējais ieraksts ir īslaicīga prāta aptumsuma radīts fenomens.

Veiksmīgo pirkumu rubrikā šodien https://akracingeurope.eu/product/ak-k7012-bb/. Līdz ar ko ieguldījumi tehnikā šovasar beidzas. No aiznākamās algas tiks atlikts vasaras ceļojumam. Visdrīzāk uz dienvidu zemēm. T;a jau, protams, derētu klaviere, uz kuras var arī parakstīt. RgB, protam,s mehāniskā, low profile. SSD arī vēl nav sagādāts. lol. Bet slinkums pārinstalēt mani attur. Ja arī būtu nopircis, šaubos, vai vēl šodbaltdien jau būtu sainstalējis. Failu bekapserveri jāuzstutē. respektīvi - ir kur ieguldīt. Bet - izrauties no dzīves būs vēl foršāk. Virtuālās dzīves, ai mīn.

Delija kolēģis Mārcis ir mani nobloķējis feisbukā. Laikam viņam ir tā slimība - kurš krutāka zvaigzne.

Business vai Busyness?

Pirms kāda brītiņa, tātad, pēkšņi pievērsu uzmanību tam, ko jaunā dāma patērē jūtūbē
No otras istabas izklausījās, ka
1) Viņa klausās Džordanu Pītersonu
2) Džordanam Pītersonam ir vēl sliktāka diena nekā parasti

Pēc tam izrādījās, ka nē (pieņemu), čalim ierunātājam vnk ir visas DžP intonācijas

/trigger warning, this is really dark shit

Breivīka tiesa un pēc-tiesas gaitas parādīja Norvēģijas vājumu – un varbūt pat lielākā nozīmē, nekā viņš bija cerējis.
Iedomājieties, jau trīs reizes ieslodzītais tiesājas par tiesību pārkāpumiem ieslodzījumā, auksta kafija, neļauj spēlēt jaunākās datorspēles, konfiscē vēstules, nav pietiekami labs skats pa logu, utt. Viņš nenoliedzami izjūt baudu, intervijās runājot par "cietsirdību", "cilvēktiesību pārkāpumiem". Un to visu sīki apraksta plašsaziņas līdzekļi. Viņam veltītie šķirkļi dažādu valodu vikipēdijā varētu būt paši izvērstākie no visiem norvēģu valstsvīriem, zinātniekiem un kultūras darbiniekiem veltītajiem. Viņš regulāri izsaka savus viedokļus un vērojumus par dažādām politiskām partijām un ideoloģiskajiem strāvojumiem. Ir iznākušas vairākas grāmatas par šo personu un tās manifestu.
Nē, es neatbalstu nāvessodu (lai gan varētu būt arī izņēmumi, Hanna Ārente katrā ziņā dažus izšķīra, Edvards Fēzers izšķir vēl vairāk), bet man ir žēl, ka neesam no romiešiem mantojuši dažas labas lietas: viņiem bija damnatio memoriae likums – par noteikta veida noziegumiem un valsts nodevību cilvēku, vienalga, dzīvs vai miris, vienkārši aizliedza pieminēt. Simboliski izsvītroja no kopienas atmiņas.
(Neatceros, kā sauca, bet bija arī viens otrās vai trešās paaudzes pītagorietis, kas nopietni pārkāpa zvērestu neiznest uz āru kaut kādas svētās mistērijas vai slepenās zināšanas; viņu sodot, viņam, vēl dzīvam esot, pilsētā uzcēla kapa pieminekli un uzrakstīja virsū viņa vārdu.)

Man vairs nekas nav jāpierāda. Šaubas ir par labu apsūdzētajam un, ja Vācijā tā nav, tad es tur neko nevaru līdzēt.

"horderiem" saprotams "prikols" - tu esi vienīgais, kas tīra māju, ar laiku tu "padodies", neviens cits neko nedara, un māja pamazām pārvēršas par miskasti. tad atbrauc radinieki (parasti bērni un laulenis, kuri ir pārcēlušies uz tīru māju) un lielām acīm brīnās, kā tad šitais gadījās.
bija sērija par sievieti ar 13 invaliditātēm, kuras bērni nespēja iznest atkritumus tik ilgi, ka māja pārvērtās par prusaku metropoli. viņi teica, ka mamma vienkārši esot slinka, lai gan viņai bija vesels koferis ar medikamentiem. vīrs vispār tupīja un bija iesniedzis šķiršanos un pārcēlies pie mīļākās. kaut kāda agresīva švabra (klīniska psiholoģe) stāstīja slimajai sievietei, ka tā visa esot viņas vaina, un neļāva viņai iet pagulēt, kamēr vīri ar lāpstām rok atkritumus un liek mašīnā. raidījuma beigās 18-gadīgā meita apkalpoja ģimeni ar vakariņām pie TV kastes un pēc tam savāca netīros šķīvjus. dēls bija kaut kāds neriktīgs, jo vismaz pusgadu dzīvoja aptuveni getliņu statusa mājā un pilnīgi neko nedarīja. viņš labāk gāja uz tualeti mēslu kaudzē nekā iznesa atkritumus. vīrs vispār bez komentāriem. es brīnos, ka tā sieviete nebija viņus visus nošāvusi un sadzērusies miega zāles.
citā raidījumā bija par senčiem, kuri 20 gadus pārdzīvoja zīdaiņa nāvi un nekad netīrīja māju, un puiku, kurš dzīvoja apmēram kā Kevins Makalisters milzīgā atkritumu kaudzē. fāteris salaida ar tādu resnu bābu, kura uzbudinājās no domas par sexu uz netīra matrača līdzās kaudzei mēslu. māte tikmēr mūždien sēroja un izskatījās nošļukusi. dēls izskatījās pēc stounera vai frīlansera un visam lika mīksto. viņam tāpat viss bija. kad sāka indēt tarakānus, viņš nopirka telti un uzcēla pagalmā.
tagad rāda storiju par sievieti, kura krāj tīri saprotamas kvalitātes šitu. arī viņa teica, ka jaunībā viss bija normāli, bet, tā kā pārējiem ģimenes locekļiem bija uzlikt, viņa vienkārši pārstāja kārtot un tīrīt. tad dēli, saprotams, pārcēlās pie šķirtā lauleņa, kura jaunā mīlestība laikam ir istabene. pie šīs sievietes atnāca vieds onkulis, kurš teica, lai viņam atdod dārga paskata aproci, jo no mantām ir jāatbrīvojas un tā ir slimība. domāju, viņš to aproci pārdeva e-Bay par kādiem 5 sotakiem.

Tad, kad esi izkāpis ārpus komforta zonas, tā vien gribas sevi vakarā palutināt. Nu tad uz pilnu klapi. Jūras sāls un lavandu vanna pēc kuras jāuzjauc sev kapučino, jo rīt noteikti būs jāsniedz atskaite.
Apkopojumu vajag, gluži pie miera mesties vēl nevar.

"No visam malām, no tālienes,
Ir lībieši, vāci ar kukuļiem,
Melns bruņinieks viens no tatāriem"