Friends of Friends

Šodien ir beigu sākuma diena. Man likās, ka esmu daudz devusi un ieguldījusi. Bet, kad saucu un kliedzu, izrādās, otrā pusē neviena tā īsti nav. Tā ar darbiem, tā ar nedarbiem. Puskaraļvalsti par īstu apskāvienu. (Kas nav, jūs jau zināt, kas)

Hmm, vēzis nešķiro arī jaunus cilvēkus, tā slimība vienkārši uznāk un tad ir kirdik ne tikai 30 gados, bet arī agrāk, tas liekas drusku biedējoši. Cilvēce nav moderna un patiesi attīstījusies, ja vēl notiek tā, kā notiek. Aizdomājos, ko gan vēl neesmu paspējusi ceturtdaļdzīvē darījusi, visādus sīkumus:

Neesmu iestādījusi koku.
Neesmu smēķējusi marihuānu.
Neesmu peldējusi.
Neesmu bijusi pie friziera.
Neesmu lidojusi lidmašīnā / čukājusies uz kuģa pa Baltijas jūru.
Neesmu cepusi cepeti vai ko citu tik sarežģītu.
Neesmu gājusi uz randiņiem ar domu iet uz randiņu.
Neesmu uzcēlusi telti pati.
Neesmu parkojusi mašīnu.
Neesmu taisījusi selfijus instagramā.
Neesmu izdomājusi, kas es točņa gribētu būt pēc profesijas.
Neesmu uz skatuves teikusi kaut ko jēgpilnu.
Neesmu teikusi nevienu smieklīgu joku.
Neesmu tetovējusies.
Neesmu izglābusi kādam dzīvību.
Neesmu apmaldījusies meža masīvā.
Neesmu sēņojusi.
Neesmu ķidājusi zivis/makšķerējusi.
Neesmu izgudrojusi kaut ko revolucionāru.
Neesmu dzīrojusi septiņas dienas pēc kārtas.
Neesmu darījusi daudzas lietas, kā filmās cilvēki imitē dzīvi.

Viss ir labi, jo tomēr ir darīts daudz kas interesants un priekpilns, es patiesi vēlos labi ja tikai 50% no tām augšup uzskaitītajām darbībām. Pat nezinu, ko darītu, ar ko sāktu, ja man būtu vēzis vai cita neatgriezeniska apokalipse.

Jūs varat nelasīt ziņas, tā vietā lasiet manu dienasgrāmatu, no tās jūs uzzināsiet visu, kas jums jāzina.

Trīsdiennieks pa ceļam uz un Latgalē.
Daudz bilžu!
( ... )

Šo, šķiet, es nevarētu šērot feisbukā bez ironijas disklaimeriem.

https://abiem.lv/cepti-sipoli-aiztas-zales-no-daudzam-kaitem-cepts-sipols-ir-labaks-par-zalem-kuras-biezi-arsti-izraksta-bez-ierobezojumiem/72705

Cita starpā lieliska lapa. Es esmu iepalicis internetu attīstībā, mans pēdējais hīts, kuru es pats pat īsti neesmu iečekojis, ir atsaucīgo māmiņu forums. You got the drift. Check it out, it's great.

Es pierakstījos pie psihiatra, jo jutu, ka nespēju tikt vairs galā. Mani paralizē trauksme, es sastingstu brīžos, kad būtu kaut kas jādara un vienkārši jūtu, kā sadeg laiks, kuru dedzināt es nevaru atļauties. Ir brīži, kuros izdodas aizmirsties, taču pēc šiem aizmiršanās mirkļiem es nejūtos kā pēc laba restarta - es jūtos, ka esmu vēl vairāk izrakusi sev bedri. Pat ja man šķiet, ka esmu ieslēgusi pohyolo attieksmi, tas stress perifērijā ir vienmēr klātesošs, es tikai izvēlos uz to neskatīties.

Šī iemesla dēļ es devos pie psihiatra uz konsultāciju. Man ir bijušas depresijas epizodes, neesmu pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Es esmu dzērusi kursus dažādām ripām, no kurām pēdējoreiz nokāpu pērn vasaras izskaņā, jo šķita, ka tikšu galā. Es pusotru gadu nelietoju narenes, gadu nedzēru, apzinīgi dzēru medikamentus. Tas nenozīmēja, ka jutos labi - ne tuvu. Tiesa, arī tīri objektīvi apstākļi nebija visvienkāršākie, es it kā funkcionēju, bet šī funkcionēšana prasīja ļoti daudz no manis.

Lai kā arī nebūtu bijis, man vienkārši šķita, ka es šobrīd vairs nevaru atļauties to visu - trauksmi, grūto mošanos, dusmas, ko nespēju novadīt kaut kādos *veselīgos* un nepašdestruktīvos veidos. Tāpēc arī pierakstījos pie psihiatra. Galvenokārt tāpēc, ka, lasot par to, sapratu, ka šī pirmā bezmaksas konsultācija vienkārši norādīs virzienu, kurā doties. Protams, no psihiatra kabineta ir grūti neiznākt bez nevienas ripiņas - man laikam pat nebūtu bijuši iebildumi varbūt pret kādu maigu mieģeni, kas vienkārši mazliet koriģē miega kvalitāti un ļauj nemosties ar iztukšotības sajūtu. Pats galvenais tomēr, ko vēlējos, bija validācija, ka this too shall pass, ne tu pirmā, ne pēdējā, nekas unikāls.

Pēc 30 minūšu garas sesijas un simts jautājumiem (ko tu studēji? vai tev šķiet, ka tevi kāds vēro? cik tētim gadu? mamma izdarīja pašnāvību? skotijā vairāk pelnīji nekā šeit?), es tiku pie verdikta, ka nemāku veidot attiecības ar cilvēkiem, jo mana ģimene ir bijusi fucked up, es varu pat nesapņot tuvākajā laikā par CBT vai jebkādu citu terapiju, jo esmu tāds mess, ka mani vispirms būtu jādabū cilvēka cienīgā stāvoklī, lai es atmetu domu par to, ka tuvākā laikā atmetīšu smēķēšanu, un lai uztveru dead serious to, ka alkohols, narkotikas un naktsmaiņas nav man. Tam klāt šāds kokteilis, ar piebildi, lai nelasu instrukcijas, jo tās mani tikai satrauks, un es jau tā esmu neadekvāti satraukta (es apraudājos vienā mirklī šīs vizītes laikā, jo jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta - ķipa, nevis ir tikai traki, bet ir tik daudz trakāk, nekā man pašai likās un es to pat nespēju apzināties):

Venlaxor 37,5mg (antidepranti) - pusīte no rīta, vesela vakarā
Alprazolam 0,5mg (trankvilizators) - pusīte no rīta, pusīte pusdienās, vesela vakarā
Quetiapine Teva 25mg (antipsihotiķis) - pusīte vakarā

Ja es iegāju kabinetā mazliet satraukta, tad es nezinu, ar kādu vārdu apzīmēt to satraukuma intensitāti, ar kādu no tā iznācu. Runāju ar vairākiem draugiem, nespējot līdz galam noticēt tam, kas tikko notika. Tiešām ir tik slikti? 2mg profilaktiska ksanīša dienā, are you serious? Antipsihotiķi, jo pateicu, ka mammai bija šizofrēnija? Jo nē, man nešķiet, ka mani kāds vēro. Uz jautājumu, vai jūtos nevērtīga, atbildēju, ka jā who doesn't, bet vienlaikus apzinos, ka tā ir mana sadragātā pašapziņa, kas to saka. Un tomēr es ļoti negribu būt tas cilvēks, kas ir ķipa "ko ārsti tev nestāsta", nejusties visgudra, bet mani vienkārši viss notikušais šokēja, es ļoti raudāju. Nolēmu, ka zāles sākšu lietot, atkārtota vizīte pēc 3 nedēļām, tomēr vienlaikus atradīšu vēl kādu ārstu, lai dabūtu second opinion. Kaut gan arī tas raisa šaubas - ja nu šis viedoklis atšķiras, es izvēlos ticēt tam, kurš man vienkārši ir ērtāks? Es pētu attiecīgo mediķu kompetenci un pēc tā izlemju, kuram taisnība?

Šorīt paņemu rīta devu, braucu uz darbu. Nepaiet pilna stunda, kā esmu absolūti zoomed out. Es vemju darba tualetē, skrienu stenderēs, jūtos kā pārvārīts dārzenis, kas tūliņ izslēgsies. Cenšos sagaidīt pusdienlaiku, pēc kura ir sarunāts mītings, taču apmēram 15 minūtes pirms tā es vienkārši padodos. Pasaku kolēģiem, ka nejūtos labi un dodos prom. Es faktuāli it kā atceros ceļu, bet ir brīži, kas no atmiņas zibsnī laukā. Aizeju līdz Alisei un vienkārši pakrītu uz viņas dīvāna, kur uz vairākām stundām tā arī noguļu izslēgusies. Pēc pamošānās jūtos slābena, tomēr kaut ko apēdu un taisos mājās, jo tētis gaida. Pusdienu devu nedzeru, neplānoju arī nakts devu. Draugi dod dažādas rekomendācijas, atrodu citu mediķi, kam rīt plānoju piezvanīt un ceru, ka vizīte nebūs jāgaida ilgi.

I mean, es ZINU, ko nozīmē sākt lietot AD. Es zinu, ka sākums nav nekāds smooth ride, bet tas, kas bija šodien - es tiešām nezinu, kas tas bija. Es arī zinu, kas ir ksanītis, es to esmu lietojusi tikai epizodiski, lai sevi izslēgtu, tas ir dikti adiktīvs, bet lietot to veselus divus miligramus katru dienu? Taisnības labad jāatzīst, ka trauksme šodien tiešām nebija - diezgan grūti just trauksmi, ja esi teju komā.

Es to visu gribēju pierakstīt tagad, kamēr tas notiek, nevis ar atpakaļejošu datumu. Es jau kādu laiku esmu pidžammā savā gultā un es jūtu, kā tas viss ir atlaidis, lai gan vēl arvien jūtos slābena. Es iepriekšējā ierakstā minēju, ka man ir pazudis kaut kāds iekšējs references punkts, bet tagad es pat nezinu, ko teikt. Es pēdējoreiz atmetu visas zāles, jo vienkārši gribēju ļaut sev visu "izsāpēt". Man ir iepatikusies doma par terapiju, kur tu lēni un pacietīgi šķetini kamoliņu, mācoties trikus, ko izmantot grūtos brīžos, nevis vienkārši pārnes savu monologu no galvas uz kušetes bez liela ārēja inputa. Man šķiet, ka ir par sevi jārūpējas un es zinu, ka esmu drusciņ loco, bet kurš nav - es vienkārši negribu, lai tas man traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Labi, man nav nekāda verdikta. Es tikai gribēju padalīties, cerot, ka man papaijās galvu (then again, varbūt tieši tā arī ir problēma). Rīt zvanīšu otram ārstam. Es negribu būt dārzenis, es vienkārši gribu tikt ar ikdienu galā - darbā strādāt, būt iecietīga un racionāla par tēta veselības gļukiem, ļaut sirsniņai sadzīt pēc sliktu attiecību pieredzes un vienkārši būt normāls, labs cilvēks, kas māk veidot labas attiecības ar citiem. Ko un kurā brīdi es izdarīju nepareizi, es nezinu.

Es tagad esmu baigais ē vecis. Jo man tagad ir sava ē adrese ;D

Nupat iedomājos, ka Itztedt Ant cerēja, ka mani savāks ātrie, lai viņu papīreļi ar denuciācijām būtu kārtībā. Nē, es vedīšu miskastes maisus pie viņu durvīm. Jā, jā, lai rāpjas pāri no rītiem, ja neko nejēdz. Būs rešņiem fizkultūra.

Wow, pie diegabikša baigais pārtijs skatos. Šams savu šarikov-švondersimu izpauž uz pilnu neironisku klapi. Tādos gadījumos pat labāk neiesaistīties. Viņi ir nepārspējami pārāki argumenti pret sevi.

Būtu rēcīgi nopirkt vecu jahtu un ielaist vaidavas ezerā. Izmantotu kā vasaras rezidenci

aizvadītajā sapnī biju kā kails maklohlans kādā tvinpīkas-saulkrastu mistrojumā un bija daudz piedzīvojuma pēc kā saēdos sagrieztu attīstītu fotofilmiņu gabalus kuri iedarbojās kā LSD satraucos ka nevajadzēja un tad iegāju Melanajā Būdā kur PAZUDU
bija labi būt PAZUDUŠAM

Sulīgas kāpostu kotletes ar gaļas pildījumu.

　Ｓ　　　Ｓ　　　Ｓ
ＳＪＷ　ＳＪＷ　ＳＪＷ
　Ｗ　　　Ｗ　　　Ｗ
　Ｓ　　　Ｓ　　　Ｓ
ＳＪＷ　ＳＪＷ　ＳＪＷ
　Ｗ　　　Ｗ　　　Ｗ
　Ｓ　　　Ｓ　　　Ｓ
ＳＪＷ　ＳＪＷ　ＳＪＷ
　Ｗ　　　Ｗ　　　Ｗ

"Skaidrs, ka tas ir kaitīgi," uzver Latvijas Tuberkulozes un plaušu slimību ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas pneimonoloģijas galvenais speciālists Alvils Krams.

It kā jaukā priekšniece iet prom. Protams, tas sāp, jo uzmetu 2 citus darba piedāvājumus un izvēlējos strādāt pie viņas. Šodien varbūt redzēju pēdējo reizi. Padomāju, varbūt padraudzēties, fb uzaicināt, bet šodien paskatījos uz viņas pērļu rotām un mango pirkto jaciņu (why mango pa 30, ja var humpalās tādu pa 2?) Un sapratu, ka draudzība ir beikta. Mēs dzīvojam dažādās izdzīvošanas dimensijās. Ja vīrs ir farmaceits, tad vadīt ekoveikalu arì kaut kur liekulìgi. Man ir kauns dzīvot šajā laikā, kad ir tik daudz melu.

ar zaļo ir atsvabinošs vieglums
ar alkagolu sērīgs kaifs
abi itkā viens otru nahrenizē
bet zaļais izraisa vēlmi lietot alkoglu
un alkogols labi saiet kopā ar zaļo
ogolķelij gedonizm odnako

Viņi tiešām nesaprot ka es kasīšos līdz pēdējam, kaut vai gadiem ilgi ne jau sevis dēļ, bet nožēlojami vēstniecības darbinieku dēļ, kuri strādā tikai dēļ papīra un tikai uz papīra, to vecāku dēļ, kuriem tas jau paveikts un kuri klusē, jo apklusināti, pašu vāciešu un latviešu dēļ, kuri uzskata, ka viss viņie ir kārtībā un nospļauties par citiem.

kā pārvarēt "low energy"?
zinu: sporc medikamentiņi/diētiņas un "vajag censties" + (((pozitīva domāšana)))
kas vel

man draudzenei nozaga kāpostu salātus par 50 centiem, ko viņa bija nolikusi uz elektrības skapja pie baroncentra swedbank automāta, kamēr meklēja maku

labdien!

VEF//Alfas//Purčika apkaimē ir kāds sakarīgs salons, kur aiziet uz masāžas procedūrām (mani interesē atslābinoša aromterapija, ne ārstniecība)?
neko mega fancy nevajag, galvenais lai būtu normālas telpas un komunikācija bez centrāltirgus pieskaņas

Kad jāskaita nodokļi, tad tie cipariņi šķiet kaut kāda spēļu nauda kā Monopolā. Vot nereģistrē prāts, ka tā ir īsta nauda, ko tu aizskaiti kaut kur prom.

Skatos te dažas sporta ziņas un atkal kārtējais vecis vinnējis sieviešu čempionātā. Note - tivtera akaunts, kas to postējis ir izdzēsts. "hatefact"

Paredzu, ka ja lietas turpinās tagadējā vektorā, tad visus sieviešu sporta veidus dominēs vīrieši, kas identificējas kā sievietes. Normāli, jo sports ienes daudz naudas ninče un vīrieši > sievietes sportā praktiski jebkurā žanrā. Uzvelc parūku un patviterē par savu non-binary dabu - ur welcome to wimminz olybics.:incloosive: :nototransphobia: :D

Septembris bija koncertu mēnesis - Melo M un Triānas parks.
Oktobris ir teātru mēnesis - Pūt vējiņi un Paradīze 89.
Ko novembrī?

Ar meliem, ar viltu, ar draudzīgiem smaidiņiem apdirst, to jau māk ne tikai vācieši, bet arī latvieši, kuri no vāciešiem daudz "laba" samācījušies.

man ir jauna biznesa ideja.
tirgot elektriskās tējkannas manā rajonā. jo neviens cits to te nedara.
nu, vai arī tas ir ar likumu aizliegts un tur jāzina cilvēki, kuri pa kluso ieved un zem letes tirgo pa bargu naudu.

it's not even funny any more.

kā izrādās, LNB pirmajā stādā lieliska un gudra izstāde par globālo kontroli un cenzūru. skatījuma dziļuma un plašuma ziņā pilnīgi noteikti viena no labākajām šogad Latvijā.

Diezgan ilgu laiku esmu dzīvojis ļoti trūcīgi un man šķiet, ka tā ir laba pieredze.

"forši būtu, ja tu pats varētu pārvērsties par daudziem un viņi katrs darītu, ko prot, bet īstais tu varetu atpūsties" - Eižena šodienas atziņa.
bet vispār man skolnieks E patīk daudz labāk par bērnudarznieku E, kurš nesa mājās tikai jaunas tizlības un sūdzības. tagad viņš nāk mājās ar idejām, ir pacilāts un apmierināts ar dzīvi. cerams, ka nenoplaks, kad sapratīs, ka skola nekad nebeigsies .

Sen nav bijis tā, ka man trūktu vārdu.

Es tikai vienu pasaku. Viesiem kas piespieda bērnam pamest māti, būs ļoti, ļoti slikti, ja viņi tikpat cītīgi nepiespiedīs bērnam atgriezties.

Ko es tikko sapratu - adbloks taču nedarbosies facebook watch vidē. Atšķirībā kā jūtūbā.

Ko es tikko sapratu - adbloks taču nedarbosies facebook watch vidē.

yelp!

Nesen nolēmu, ka vajag veltīt divus vakarus nedēļā kursiem. Tagad man ir grūti un mēģinu izdomāt, kā pārplānot dzīves ritmu, lai tiem pa īstiem atrastu vietu. Tā tik izskatās, ka es brīvajā laikā neko jēdzīgu nedaru un bezjēdzīgi "laižu luni", un vispār, man taču ir tik daudz brīva laika. Vispār jau es tad lādēju baterijas.

P. S. Skumji sapratu, ka šonedēļ tomēr nebūs enerģijas kādai ilgi un diezgan nepacietīgi gaidītai aktivitātei ar draugiem. Nekas, nākamreiz.

ak jā, es berlīnē neesmu bijusi jau trīs gadus, es noteikti vairs neko nezinu. ja mums tur tā uzspīdēs kāds platais vakars, kur jāiet? kur jāiet bārgājienā?
un vai ir kaut kādi jauni rajoni, kas jāapskata, vai, nezinu, jauna pasaules lieliskākā brančotava vai bibliotēka?
vai leijerkastnieks starp brandenburgas vārtiem un reihstāgu vēl stāv?

nu, tātad. varbūt ir kas lielisks, ko nepajautājusi neuzzinātu un palaistu garām.

Stāvēju pie pisuāra un man kaut kas iekrita zobā, tieši iekrita iekrita zobā.

Es viņiem tā parādīšu, par māti ziņu nav, ka viņi nezinās cik viņi veci.

pēc ļ jaukas tikšanās ar TrakZ, es vispār vakar ielīdu migā diez gan agri, jo bija tā pienākuma apziņa, ka septiņos jāceļas. pamocījos ar bezmiegu, bet tad kaut kā pēc pusnakts puslīdz efektīvi aizmigu. pamodos, protams, piecos no rīta un nesapratu, wtf. pamocījos kaut kādas jocīgās pārdomās par dzīvi, kāda tā ir. par neapsolījumiem un par ironiju. bija mazliet pāri sešiem, kad pēdējoreiz paskatījos pulkstenī, un nolēmu, ka huiņa viss, dzīve ballīte. nākamais, ko es saprotu ir tas, ka es esmu pamanījusies aizmigt un man zvana jobani modinātāji. izslēdzu visus un sapratu, ka šodien nebūs tā diena, kad es celšos septiņos. ne šodien. un gulēju līdz nākamajiem modinātājiem, kad uz darbu jāceļas.

bet kas svarīgi ir tas, ka manā sapnī jūzerneims neoplasm tika ievēlēta par LV prezidenti. it was.. everything! :D Neō tur konkrēti uhti. meta visu ārā, atteicās lietot kosmētiku, atlaida čupu cilvēku un visādi bija fabulous. tas bija konkrēti lieliski, cik nu es to sapni atceros. žēl, ka detaļas vairs īsti neatceros, bet ir tāda vague recollection of general epicness.

savu pārības piecgadu jubileju nosvinējām, no plastmasas traukiem ēdot bēru mielasta atlikumus.

(dzīve ir nenormāli gara jeb tas, kas ir noticis pēdējos piecos gados, ir prātam neaptverams apjoms)

Dzīve ir skaista tieši tāda, kāda tā ir.

Un nākamā būs skola. Es teicu Mattias, tai skolā nevajag sūtīt. Tā ir debila skola, kur skolotāji mainās ik pa pusgadam. Nē, nē, Nahe tas direkors tikai esot liels dzērājs. Sülfeld tagad ir labāk. Lai atņem vēl kādai mātei bērnu, zinās, kā savas netīrās ķetnas mazgāt piecos ziepjūdeņos.
Starp citu, sava mirušā vīra skapī arī atradu ziepes piecas pudeles. Priekš kam?Tieši tāpat, kā viņa mammai, kura raudāja, jo kara laikā ziepes bija liels deficīts. Mēs gan zinām, no kā nacisti ziepes vārija.

Es protams visu zināju, ko man atbildēs. Bet nākamreiz dažs labs padomās, pirms stučīt un denuncēt.

Es esmu mazohiste.

Baigo skandālu uztaisīju, nosaucu visus par meļiem, kartupeļiem un pajautāju vai kafijiņu jau uzvārījuši. Zinās kā atņemt mātei bērnu un klačoties un bolīt acis, ka neko nesaprot. Idiņi.

"vai tu mani preceesi un kaapeec?"

man reizēm liekās, ka es deep down inside zināmā mērā gribu, ka pret mani izturas, ne gluži slikti, bet... Ar to es gribu teikt, ka man vismīļākie cilvēki ir bijuši cilvēki, kas ar savu rīcību bieži man likuši skumt.
Tālāk par šo teikumu netieku, jo viss, ko rakstu liekas muļķīgi.

Ar to es gribu teikt, ka randiņi, ziedi, pikniki un būšana man blakus, paldies nē, lūdzu ļaujiet man ilgoties pēc man pagrieztās muguras.