Luīze Luīze
Jul. 4th, 2005 | 12:25 pm
Nu man ir bijusi darīšana arī ar Italiešu policiju. Netiešā veidā gan, bet bija jautri.
Vienam kolēģim pirms kāda laika bija samērā liela lidojuma aizkavēšanās, par kuru pēc visiem likumiem pienākas konkrēta kompensācija (aviokompānija Alitalie). Tad nu rokoties cauri birokrātijas mašīnai kolēģis tika pārsūtīts runāt ar Alitalia kantori Milānā. Pa telefonu neko sakarīgu noskaidrot nevarēja, tāpēc devāmies uz šo kantori sestdien runāties aci pret aci.
Kamēr es sēdēju un visu vēroju kolēģis pa vairākime lāgiem centās italiešu džusītei apskaidrot situāciju: to, ka kaut arī biļeti ir izdevusi lietuviešu kompānija, reisa kods ir Alitalias, to, ka lidostā viņam nekādu kuponu nedeva un teica, ka viņiem nav nekāda sakara, to, ka sūtīja tieši uz šejieni un, ka atpakaļ uz lidostu negribas tikt sūtītam. Un tā tālāk.
Jebkurā gadījumā (jāsāk lietot šis termins anyway vietā), izskatījās, ka situācija ir bezcerīga, un kolēģis gribēja jau iet projām, bet es ieteicu, lai paprasa kā sauc šo darbinieci (tajā brīdī vienīgā ofisā), lai varam uz viņu atsaukties (vai nu lidostā, kad atkal sūta uz šejieni, vai arī, kas ir vēl labāk, runājot ar viņas menedžeri).
Saucot viņu par Luīzi. Uzvārds? Arī Luīze. Luīze Luīze. Noteikti arī Luīzes meita. Dīvainas tiem italiešiem tās vārdu uzvārdu tradīcijas. Skaidrs ir viens, ja jau vārdu negrib izpaust, tad jau pilnīga taisnība nav. Kolēģis vēl mazliet pastrīdas un ejam prom. Es tik ieminos, ka varētu uztaisīt kādu māksliniecisku fotogrāfiju uz atvadām. Nu - lai nosūtītu viņas menedžerim. Te nu sākās problēmas.
Tikko parādījās fotoaparāts tā Luīze kļuva makten tramīga. Sāka ātri runāt italiešu valodā par polizia un fotografia. Kā vēlāk izrādījās, pirmā bilde īsti nesanāca, tāpēc domājām vai nemēģināt vēlreiz. Stāvu zemāk nogājām un prasījām vai drīskt te fotogrāfēt. Vilzciena stacijas darbiniece (ofiss atradās tur) vēl nepaspēja atbildēt, kad Luīze jau pati bija nonākusi lejā un palūdza lai pa skaļruni izsauc policiju (pirms tam kaut kā nebiju ticējis, ka viņa runā nopietni, bet mūsu tiesības labi zināju, un neko īpašu mums padarīt it kā nevarēja). Tagad kolēģis uztaisīja smuku portretu un gājām prom. Diemžēl izvēlējāmies nepariezo virzienu, un bijām spiesti griesties atpakaļ, lai nokļūtu līdz izejai.
Bet policija jau bija ieradusies, un Luīze aktīvi ar viņiem komunicēja (pieņemu, ka viņa aizmirsa pateikt, ka vairākkārt bija centusies ar varu atņemt fotoaparātu, kas varētu tikt skaitīts par laupīšanu un mantas bojāšanu). Beidzās tas ar to, ka kolēģi kādas 20 minūtes pratināja policija, bez kratīšanas ordera pieprasīja nodot fotoaparātu, no kura attiecīgās bildes tika izdzēstas. Domāju, ka ja mani pratinātu, arī īpaši nepretotos, jo ar italiešu policiju negribas strīdēties.
Jebkurā gadījumā, bija jautri, būtu bijuši operatīvāki, būtu mums pat bildes, un pieredze ir laba - zināšu kā rīkoties nākotnē.
Vienam kolēģim pirms kāda laika bija samērā liela lidojuma aizkavēšanās, par kuru pēc visiem likumiem pienākas konkrēta kompensācija (aviokompānija Alitalie). Tad nu rokoties cauri birokrātijas mašīnai kolēģis tika pārsūtīts runāt ar Alitalia kantori Milānā. Pa telefonu neko sakarīgu noskaidrot nevarēja, tāpēc devāmies uz šo kantori sestdien runāties aci pret aci.
Kamēr es sēdēju un visu vēroju kolēģis pa vairākime lāgiem centās italiešu džusītei apskaidrot situāciju: to, ka kaut arī biļeti ir izdevusi lietuviešu kompānija, reisa kods ir Alitalias, to, ka lidostā viņam nekādu kuponu nedeva un teica, ka viņiem nav nekāda sakara, to, ka sūtīja tieši uz šejieni un, ka atpakaļ uz lidostu negribas tikt sūtītam. Un tā tālāk.
Jebkurā gadījumā (jāsāk lietot šis termins anyway vietā), izskatījās, ka situācija ir bezcerīga, un kolēģis gribēja jau iet projām, bet es ieteicu, lai paprasa kā sauc šo darbinieci (tajā brīdī vienīgā ofisā), lai varam uz viņu atsaukties (vai nu lidostā, kad atkal sūta uz šejieni, vai arī, kas ir vēl labāk, runājot ar viņas menedžeri).
Saucot viņu par Luīzi. Uzvārds? Arī Luīze. Luīze Luīze. Noteikti arī Luīzes meita. Dīvainas tiem italiešiem tās vārdu uzvārdu tradīcijas. Skaidrs ir viens, ja jau vārdu negrib izpaust, tad jau pilnīga taisnība nav. Kolēģis vēl mazliet pastrīdas un ejam prom. Es tik ieminos, ka varētu uztaisīt kādu māksliniecisku fotogrāfiju uz atvadām. Nu - lai nosūtītu viņas menedžerim. Te nu sākās problēmas.
Tikko parādījās fotoaparāts tā Luīze kļuva makten tramīga. Sāka ātri runāt italiešu valodā par polizia un fotografia. Kā vēlāk izrādījās, pirmā bilde īsti nesanāca, tāpēc domājām vai nemēģināt vēlreiz. Stāvu zemāk nogājām un prasījām vai drīskt te fotogrāfēt. Vilzciena stacijas darbiniece (ofiss atradās tur) vēl nepaspēja atbildēt, kad Luīze jau pati bija nonākusi lejā un palūdza lai pa skaļruni izsauc policiju (pirms tam kaut kā nebiju ticējis, ka viņa runā nopietni, bet mūsu tiesības labi zināju, un neko īpašu mums padarīt it kā nevarēja). Tagad kolēģis uztaisīja smuku portretu un gājām prom. Diemžēl izvēlējāmies nepariezo virzienu, un bijām spiesti griesties atpakaļ, lai nokļūtu līdz izejai.
Bet policija jau bija ieradusies, un Luīze aktīvi ar viņiem komunicēja (pieņemu, ka viņa aizmirsa pateikt, ka vairākkārt bija centusies ar varu atņemt fotoaparātu, kas varētu tikt skaitīts par laupīšanu un mantas bojāšanu). Beidzās tas ar to, ka kolēģi kādas 20 minūtes pratināja policija, bez kratīšanas ordera pieprasīja nodot fotoaparātu, no kura attiecīgās bildes tika izdzēstas. Domāju, ka ja mani pratinātu, arī īpaši nepretotos, jo ar italiešu policiju negribas strīdēties.
Jebkurā gadījumā, bija jautri, būtu bijuši operatīvāki, būtu mums pat bildes, un pieredze ir laba - zināšu kā rīkoties nākotnē.