Kreatīvs: Zāles

« previous entry | next entry »
Nov. 30th, 2010 | 09:57 pm

Weenie the Puke, jeb Vīnijs Pjūks

Parodija par par
odiju = oriģināldarbs.
(Visi stāsta varoņi un notikumi ir nospiesti no citiem, daudz labākiem stāstiem. Jebkāda līdzība ar kaut ko citur lasītu vienīgi liecina par autora iztēles trūkumu.)

Laikam jau I daļa Lielā Depresija

Acīmredzot II un, cerams, pēdējā daļa – Zāles

Prrrrrrrrrrr... Prrrr, prrr, prr... klusiņām skanēja no krūmiem ceļmalā. Sivns gaidīja uz ceļa un kāri skatījās uz Vīniju Pjūku, kurš gausi aizpogāja bikses un pagriezās uz ceļa pusi. Sivns iespurdzās neslēptā priekā, jo Pjūka bikšu priekša bija kļuvusi nedaudz tumšāka par pārējām biksēm. Vīnijs jau grasījās atgriezties uz ceļa, kad pēkšņi, nesaprotama spēka dzīts, tomēr pievērsās atkal krūmiem un strauji notupās četrrāpus. Tālāko skatu nespēja izturēt pat Sivns, kuram pašam gandrīz parāva uz augšu. Ne velti Vīniju sauca arī par Pjūku.

Aik, liekas, ka tomēr apciemot Trusīti šodien nav prāta darbs. Nav īsti tas garastāvoklis, Tu jau saproti, depresija un tamlīdzīgi... Iesim labāk pie Ēzelīša! – noteica Pjūks, rausdamies atpakaļ uz ceļa un apmierināti vērodams kā Sivna sejā prieku nomaina sarūgtinājums. Sivns vairījās apciemot Ēzelīti. Sivns vispār vairījās no jebkā, kas viņu biedēja, bet biedēja Sivnu lielākā daļa apkārtējās pasaules.

Biezoknim, kurā mitinājās Ēzelītis Ha-i
, visi gāja garām ar līkumu. Mātes saviem bērniem neļāva tur spēlēties, bet bērnu acīs, protams, tā bija pati labākā vieta, kur to darīt – tik daudz špricīšu, kuras varēja piepildīt ar ūdeni un laistīties! Kontaktēties ar Ēzelīti arī nevienam nepatika – viņš parasti mēdza vienaldzīgi skatīties cauri ikvienam, un bijīgi māt ar galvu. Bet ja kāds viņam kaut ko aizrādīja par sauso lapu dedzināšanu mežā vai kādu citu viņa izdarību, tad Ēzelītis tik noteica kaut ko par zemenīšu lasīšanu, un nervozi smiedamies aizgāja prom.

Arī Vīnijs sabiedrībā centās izvairīties no Ha-i, bet šad tad, parasti nākamajos rītos, viņš mēdza aizčāpot līdz Ēzelīša biezoknim. H
a-i pats labi zināja, kas ir depresija, un viņam vienmēr atradās kāda tabletīte, kas aizdzina to prom. Vai šis bija nākamais rīts? To Pjūks īsti nezināja, jo neatcerējās iepriekšējo vakaru. Skaidrs bija tikai viens – depresija ir slimība, un slimības ir jāārstē ar zālēm. Tā viņi devās ceļā, Pjūks lēnām cenzdamies nosteberēt taisni pa ceļa vidu, un Sivns skraidīdams apkārt no vienas ceļmalas uz otru.

Diena bija skaidra un tveicīga. Debesīs nebija neviena paša mākonīša, kas varētu aizturēt saules starus
ceļā uz Vīnija galvu, kura vēl joprojām viņam atgādināja spaini. Spainis viegli dunēja uz katra Pjūka soļa, un šķita, ka, saulē uzkarsis, tas sāk kūpēt, un tā saturs lēnām izgarot. Sivns bija jau piemirsis sarūgtinājumu par to, ka Trusīti tomēr neizdosies šodien apciemot, un priecīgs skraidīja apkārt, tvarstīdams tauriņus. – Vīnij, ieejam pa ceļam kioskā? – pavaicāja Sivns, – Gribētos kaut ko pagrauzt. Varētu nopirkt smilšu cepumus, ne? – Vīnijs jau grasījās kaut ko atcirst, bet saprata, ka šoreiz labāk tomēr ne un kārtējo reizi aizsteberēja krūmiņu virzienā.

Ceļš nebija diez ko garš, tomēr pārāk ātri viņiem nesanāca kustēties uz priekšu biežo krūmiņu apciemojumu dēļ. Kad tomēr beidzot viņi nonāca pie nelielā mežiņa, kurā iekšā veda taciņa ar norādi „
High”, Vīnijs atviegloti nopūtās. Ēzelīša Ha-i biezoknis bija mežiņa vidū. Ejot pa taciņu, koki aizsedza sauli, un bija patīkami vēsi. Kaut arī visi it kā no Ēzelīša vairījās, taciņa bija labi izmīdīta tā, ka paiet garām viņa biezoknim nevarēja, jo tas bija ierīkots tieši uz taciņas. Vai pareizāk būtu teikt otrādi – no biezokņa abiem galiem uz abām meža malām bija izveidojušās divas izmīdītas taciņas.

Ha-i viņi atrada sēžam uz savas mājas sliekšņa, ja vien to varētu nosaukt par māju un tai būtu sliek
snis. Biezokņa malās bija sakrājusies dažnedažādākā draza, bet vidū zemē bija iedzīti 4 veci slotas kāti, kuriem pāri bija pārmesta veca, vairakkārt lāpīta un, pēc smakas spriežot, nedaudz iepelējusi brezenta sega, kas nodrošināja Ēzelīša mājai jumtu un vienu sienu. Mājas priekšā mūžīgi kūrās ugunskurs, un runāja, ka Ha-i tur dedzina pērnās lapas visu cauru gadu.

Ēzelītis sēdēja sakrustojis
priekškājas pār pierautajiem ceļiem un klusītiņām vaimanādams stīvi raudzījās kaut kur ugunskura liesmās. Caur viņa neartikulētajām vaimanām varēja sazīmēt vien atsevišķus vārdus, kas liecināja, ka „viņi atnāca, viņi iztaujāja, viņi sita un viņi paņēma” un atkārtojās katras 10 sekundes.

Vīnijs notupās pretim Ha-i un ieskatījās viņa stiklainajās acīs. Ēzelītis turpināja skatīties cauri Pjūkam uz ugunskura liesmām, un Vīnijs, nesagaidījis nekādu reakciju pat pēc vairākkārtēja skaļa „Halooo!” iekliegšanas Ēzelīša noļekušajās ausīs, paziņoja Sivnam: –
Tu paliec šeit un pieskati Ha-i, bet es iešu pameklēt zāles.

Ja
Vīnijs meklētu kaut ko, kas atrastos Ha-i teltī, viņam klātos daudz grūtāk to izdarīt haotiski viena otrai virsū izsvaidīto lietu gūzmā nekā šoreiz, kad uzreiz tapa skaidrs, ka meklētās lietas te vairs nav. Par to liecināja pilnīgi brīvais noplacinātās zāles pleķītis vienā telts malā, kas izcēlās uz pārējās nekārtības fona. Bija tik pat skaidrs tas, ka tur agrāk bija stāvējusi kāda smaga lāde, kā tas, ka lādes tur pašlaik vairs nebija. Un Vīnijs negribīgi saprata, ka agrāk tur bija stāvējusi Ha-i zāļu lādīte.

Izgājis atkal ārā Pjūks
ieraudzīja Sivnu nosēdušos blakus Ēzelītim tādā pašā pozā kā Ha-i un tāpat truli veroties kaut kur ugunskura liesmās. Un nu jau vaimanas par to, ka „viņi atnāca, viņi iztaujāja, viņi sita un viņi paņēma” skanēja divbalsīgi. Vīnijs paskatījās nicīgi uz Sivnu un pagrūda viņu.

Nu ko Tu tur vaimanā, cūka?! – Pjūks noteica, skatoties, kā Sivns noveļas zemē un sāk lēnām kārpīties atpakaļ kājās un taisnoties: – Nu bet tas taču bija tik briesmīgi, kad viņi tā atnāca un piekāva, un paņēma!

Un kāds tad Tev ar to sakars? Ko Tu par to zini? Ko tad viņi paņēma un kas viņi bija? – Vīnijs iztaujāja Sivnu palīdzēdams viņam uzrausties kājās. Sivns izbiedēts paskatījās uz viņu un atbildēja: – Nu kā, viņi paņēma Ha-i zāļu kastīti. Un tie bija tie knēveļi no internātskolas!

Pjūks paskatījās neizpratnē uz Sivnu. Viņš skaidri apzinājās, ka šodien nav īstā diena, kad viņam paļauties uz savu prāta asumu un spriestspējām, tāpēc viņš nemaz nemēģināja
saskaldīt jelkādu loģiku notiekošajā. Bet vismaz tagad viņš zināja, kas noticis ar zālēm. – Kurā virzienā viņi aizgāja?
Tags:

Link | Leave a comment | Add to Memories


Comments {0}